Pat pašu dziļāko domātāju skolas un dižākie viedie nekad nav sasnieguši to nopietnību, kas atspīd trīs mēnešus veca bērna acīs. Tā ir nopietnība, kas izriet no pārsteiguma par Visumu, un pārsteigums par Visumu nav nekāds misticisms – tā ir transcendenta veselā saprāta izpausme.
Nu jau daudzus gadus vārds “Roterema” visai pārējai karalistei asociējas tikai ar vienu: seksuālās vardarbības skandālu šī gadsimta pirmajos piecpadsmit gados, kad Pakistānas izcelsmes vīriešu bandas – pirmo imigrantu pēcteči – sistemātiski un organizēti izvaroja baltās meitenes.
Agrajos viduslaikos nebija gandrīz nevienas tādas cilvēciskās darbības jomas, kur savu ieguldījumu nebūtu devuši klosteri. Zinātniskā revolūcija sakņojās Rietumeiropā – tās teoloģiskie un filozofiskie pamati, kuri savā būtībā bija katoliski, kļuva auglīga augsne konsekventu zinātnisko centienu izvēršanai. Ideja par starptautiskajām tiesībām nobrieda vēlīno sholastiķu darbos, tāpat arī jēdzieni, kas bija ekonomikas kā atsevišķas nozares veidošanās pamatā.
Noslēdzot pagājušā gadā plaši atzīmētās vācu rakstnieka Tomasa Manna 150 gadu jubilejas svinības, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par 1912. gadā iznākušo garstāstu “Nāve Venēcijā” – visos laikos publikai vislabāk zināmo un visvairāk lasīto Manna darbu.
Galvenais tā dēvēto klimatneitrālo tehnoloģiju – saules paneļu, elektrotransporta bateriju un ar tām saistīto izejmateriālu – ražotājs pasaulē ir Ķīna, kas vienlaikus ir arī lielākais siltumnīcefekta gāzu emisiju radītājs. Tas nozīmē, ka ES un Latvijas apņēmība samazināt emisijas balstās uz tehnoloģijām, kuru ražošana koncentrēta valstī ar augstāko globālo piesārņojuma līmeni.
Ilgāku laiku sekojot līdzi gan dažādām starptautiskām konferencēm, kas veltītas dzimstības jautājumam, gan publikācijām periodikā un jaunākajām grāmatām, var sacīt tā: šoka, bezpalīdzīga izbīļa un pasīva fatālisma atmosfēras laiks, kas vēl pirms pāris gadiem valdīja demogrāfu domnīcās, šobrīd laimīgā kārtā jau ir garām. Jāsakoncentrējas, jāpadomā un jārīkojas.
Kāpdams pa sadilušām marmora kapēm, es nonāku starp kādām tempļa kolonnām. Ar kādu vieglumu tās kāpj uz augšu, un, no skaidrības radītas, tās atbalsta skaidrību. Te nu es stāvu vietā, kur ir Eiropas cilvēces garīgais centrs, kur glabājas visu lietu pareizais mērs.
Kad man prasa – vai tev nebija bailes, kad tevi tiesā, kad ved prom? Nē, man nebija bailes. Es gāju kopā ar visu tautu. Pirmkārt, jau 1941. gadā aizvestie. Es visu laiku esmu, vēl tagad esmu kopā ar viņiem. Es jūtos vainīga, ka esmu te, dzīva, bet viņi nav. Un šī sajūta laikam ir tā mīlestības sajūta, varētu tā teikt, vai ne? Mīlestība uz savu tautu un zemi.
Atceroties, ka, piemēram, TikTok ir radies komunistiskajā Ķīnā, jāuzdod jautājums, kāpēc cīņai pret militāru apdraudējumu mēs kā sabiedrība esam gatavi veltīt 5% no sava IKP, bet pret garīgiem un sociāliem draudiem nedarām neko? Tāpēc, ka sabiedrība nav pieprasījusi apturēt peļņā un manipulācijās balstītu sociālo mediju un mākslīgā intelekta nekontrolētu attīstību, jo tie ietekmē “tikai” mūsu garīgo pasauli – bet garīgā pasaule vairs netiek atzīta par būtisku.
Vienlaikus, sev par pārsteigumu, aplūkojot klausītāko aplāžu sarakstu, esmu spiests secināt, ka “lielo tēmu” estētiski pastarpinātā pieredze joprojām ir galvenais veids, kā Latvijā runā par idejām, to vēsturi un nozīmi šodien.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par latviešu eiropeiski modernās literatūras aizsācēja Jāņa Poruka morālajiem un reliģiskajiem uzskatiem viņa slavenākajos īsstāstos, tēlojumos un lugā “Hernhūtieši”.
Mūsu Kungs, grēka un nāves iznīcinātājs, neatradis nevienu cilvēku, kas būtu brīvs no grēku šausmīgajiem valgiem, atnāca, lai no tiem atbrīvotu mūs visus. Lai gavilē svētais, jo viņa balva tuvojas; lai priecājas grēcinieks, jo viņam dāvā piedošanu; lai pagāns tiek iedrošināts, jo viņu aicina uz dzīvību.
Rokas man noslīdēja uz deķa, tām trūka spēka. Kas gan man varēja kaitēt? Reizām man deva vīnu dzert. Tas mani spēcināja, un es ilgi, ilgi klausījos, kad māte manim lasīja priekšā, kā Kristus, Jeruzalemi uzlūkodams, raudājis… Brīnums, kad esmu vājš, tad man šie stāstiņi patīk, bet, kad esmu vesels, tad man nav vaļas.
Lai gan par katru vēlēšanu gadu mēdz teikt, ka tas ir izšķirošs, šobrīd, ņemot vērā demogrāfiskos rādītājus, imigrācijas pieaugumu un arvien pastāvošos militāros draudus no Krievijas, var droši apgalvot, ka 2026. gads var būt pēdējais brīdis lielākām politiskām pārmaiņām. Ne vien strupceļš, bet arī bedre ir acīmredzama, piemēram, palūkojoties uz dzimstības līkni, kas ir vistiešākā izpausme vērtību stāvoklim valstī un ticībai nākotnei.
Šajā brīdī kaut kur augšā, virs mums – es vēl nesapratu, kur īsti, – atskanēja murdēšana, klusināti sievietes kliedzieni un divi vai trīs dobji būkšķi, it kā vienā no dzīvokļiem kristu mēbeles vai citi smagi priekšmeti. Augšā – tagad piefiksēju, ka tas bija pa labi no mums, – kāds atvēra logu.
Šie bērnu vecāki ir pietiekami ilgi dzīvojuši esošajā sistēmā, lai redzētu, ka skolā mācītās materiālisma un libertīnisma “patiesības” ved pie sabrukuma gan personīgajā dzīvē, gan sabiedrībā. Viņi neredz iemeslu, kāpēc viņu bērniem būtu jāizcieš tāds pats 13 000 stundu garš sods, kādu izcieta viņi paši. PISA rezultāti, ikdienas mijiedarbība un skandalozi ziņojumi no mūsu cienījamajām mācību iestādēm šo iespaidu pastiprina.
Kāpēc mūsdienu konservatīvajam cilvēkam nav desmit bērnu? Vai mūsdienu konservatīvisms nav pārvērties par fikciju, ko jāatmasko ar citu fikciju, tādu, kādu piedāvā Fernē romāns? Vai konservatīvi noskaņotam cilvēkam nav jāveic sirdsapziņas izmeklēšana?
Valentīna nezaudēja dūšu pēc saviem četriem zēniem. Viņa pat nemācēja īsti pateikt, cik bērnus vēlētos. Šīm alkām, kas bija visu vadošais princips, nebija gala. Un beidzot piedzima pirmā meita.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par šoruden mirušā amerikāņu filozofa Džona Rodžera Serla (1932–2025) dzīvi, galvenajiem darbiem, uzskatiem par cilvēka apziņas iedabu un mākslīgo intelektu.
Pāreja no Leibnica-Volfa filozofijas pie Kanta kritiskās filozofijas un diskusija par šo pāreju ir vērojama arī Mītavas Academia Petrina sienās. Akadēmijā līdz ar tās dibināšanu darbu uzsāka profesori, “kuri bija pazīstami tālu aiz zemes robežām” un kuru zināšanu bagāža bija sava laika filozofijas un zinātņu augstumos.
