Visas grāmatu ekranizācijas, kuras tā mīlam (un tomēr nē)

Publicēts par visu pārējo by

lolololSveiki!

Jā, jā, es zinu, ka nozūdu uz pārlieku lieliem laiku sprīžiem. Patiesībā šis būs pavisam īss ieraksts, lai pabāztu galvu caur aizkariem un pateiktu, ka joprojām esmu šeit, kā arī īsi apspriestu pāris domas par filmām, kas veidotas pēc grāmatu motīviem.

Pēdējā laikā šķiet, ka ikvienai daudz maz populārai YA triloģijai ir jānonāk arī uz lielajiem ekrāniem. Un vai tas ir slikti? Pasaule aizturēja elpu līdzi Harija Potera piezīvojumiem, arī tie, kas grāmatas nebija lasījuši. Tikpat liela sajūsma (un dažkārt naids) bija pret Krēslas sēriju, kas aiz sevis laida arī veselas piecas filmas.

Filmas ir lielisks veids, kā stāstu parādīt citā veidā, tā dod daudzas jaunas iespējas, kas varbūt grāmatai nav izdevies. Un, protams, ir aizraujoši uzzināt, ka iemīļotai grāmatai drīz sagaidāms arī ekranizējums. Taču ļoti bieži šīs ekranizācijas rada lielu vilšanos. Tādas filmas kā “Persijs Džeksons un Zibens zaglis” var pilnīgi sabojāt skatu uz grāmatu, pēc kuras attiecīgā filma veidota. Bada spēļu triloģija iesākās ar visai lielu izgāšanos – manuprāt, pirmā filma nepavisam nebija laba, taču ātri vien sevi attaisnoja ar divām pēc grāmatas atbilstošām un baudāmām filmām.

Varētu teikt, ka katru reizi, kā sagaidām jaunu grāmatas ekranizējumu, nākas aizturēt elpu un gaidīt, kas īsti iznāks. Un ne jau vienmēr filmas ir tik sliktas. Šogad ar nepacietību gaidām Citādo otro daļu Dumpinieki un Labirinta skrējēja turpinājumu, kā arī, protams, Zobgaļsīļa otro daļu. Es, personīgi, nevaru vien sagaidīt!

Un kādas ir jūsu domas par grāmatu ekranizācijām?

Salla Simuka “Sārta kā asinis”

Publicēts par grāmatām by

300x0_sarta_ka_asins_mazvaksAr nelielu kauna izjūtu man jāsaka – pēdējā laikā neesmu daudz lasījusi. Varbūt vienkārši nebiju īstajā garastāvoklī vai arī nebiju ņēmusi īsto grāmatu. Tomēr pie šī darba ķēros ar patīkamu uztraukumu – biju dzirdējusi daudz labas atsauksmes par Sallas Simukas jauno triloģiju.

Anotācija:

Viņas lūpas nav sārtas kā asinis, āda nav balta kā sniegs un mati nav melni kā ogle, tomēr Lumiki zina, kā izdzīvot vistumšākajā mežā un izturēt vissmagākos pārbaudījumus…

Nebāz degunu svešās darīšanās! Tas ir Lumiki moto, tomēr notikumi paši ievelk meiteni baisu noziegumu virpulī. Seko e-pasta uzlaušana, izsekošana, slepenas telefonsarunas, līdz beidzot šķietami labi pārdomāts plāns noved Lumiki vietējā narkobarona pasaku ballītē. Un viņai ir jātop par Sniegbaltīti – sārtu kā asinis, baltu kā sniegs, melnu kā ogle.

Karamele domā:

Pirmais iespaids, kas man radās par šo grāmatu, bija apburošais vāka noformējums – ne tikai šai grāmatai, bet arī diviem turpinājumiem. Arī Sniegbaltītes tēma šķita interesanta, tas, kā tas ievijas grāmatu nosaukumos un stāstā kā tādā. Vēl skatienu piesaistīja lapu sarkanās maliņas. Izskatās interesanti.

No sākuma man nebija ne jausmas, par ko īsti ir stāsts, jo arī anotācija neko daudz neizpauž. Un tam nav ne vainas – dažreiz tu pats sev vari sabojāt pieredzi, uzzinot pārāk daudz, pirms esi stāstu izlasījis. Šai grāmatai, par spīti manai grāmatu pauzei, izskrēju cauri vienā vakarā. Tā noteikti ir diezgan viegla un īsa lasāmviela, kuras pamatā tomēr ir aizraujošs stāsts par meiteni, kura pavisam nejauši iepinas lielās nepatikšanās.

Lumiki… Unikālā meitene, kas neiederās un tomēr iederās starp skolasbiedriem. Viņa kā varone manās acīs kļuva daudz interesantāka, kad mazliet redzējām viņas pagātni, tomēr tas bija jau uz grāmatas beigām. Šķiet, ka viņai viss izdodas – aizbēgt no vajātājiem, uzhakot datorus un ko tik vēl ne.

Arī nobeigums bija ļoti pēkšņs, un visas problēmas nokārtojās ātri un bez problēmām. Pieņemu, ka tas droši vien mainīsies nākamajā grāmatā – tāpat, kā nākamajā grāmatā tiks atbildēta vismaz daļa no kaudzes jautājumu, kas radās, lasot triloģijas pirmo daļu. Katrā ziņā, esmu pilnīgi pārliecināta, ka drīz vien ķeršos arī pie grāmatas turpinājumiem, lai uzzinātu, kā turpināsies Lumiki piedzīvojumi.

Grāmata noteikti nebija kriminālromāns un arī trilleris ne, vismaz ne manā skatījumā, un nezinu, vai rakstnieci var salīdzināt ar Stīga Larsona “jaunāko prototipu”, kā to reklamē. Un, lai gan tai nav īpaša dziļuma, tā tomēr ir ar zināmu odziņu un man tā patika. Tā kā neesmu liela kriminālromānu fane, biju arī mazliet atvieglota, ka šī grāmata tāda lielā mērā nebija.

Vai es šo ieteiktu citiem? Jā. Tā, manuprāt, ir viegla un interesanta lasāmviela ar detektīva nosliecēm, kas piesaista uzmanību. Ja šķiet, ka kaut kas tāds varētu patikt, noteikti apskatiet šo Sallas Simukas darbu.

Karamele vērtē:

7.5/10

Grāmatas pret e-grāmatām

Publicēts par visu pārējo by

3020162-poster-p-1-can-e-books-save-the-neighborhood-bookstore

Sveiki!

Pēdējā laikā gana daudz ir dzirdams par brīnišķīgajām iespējām, grāmatas lasot uz savām planšetēm vai telefoniem. Neesmu droša, cik tas viss ir populārs Latvijā, taču šobrīd latviešu valodā e-grāmatas ir pieejamas aplikācijā FastrBooks. Esmu viena no tām, kam Valmieras bibliotēkas projekta ietvaros ir iespējas gadu lietot šo aplikāciju bez maksas, tīri lai to testētu un redzētu, cik tad īsti ērti ir lasīt elektronisku grāmatu.

Tiesa, e-grāmatām ir daudzi plusi. Tā var ērtā veidā pārnēsāt vairākas grāmatas, ja vēlies lasīt, piemēram, ceļojuma laikā vai, ja nav ko darīt. Tā ir iespēja lasīt jebkurā laikā, ērti pārlūkot grāmatas, kas ir tavā kolekcijā, kā arī lasīt tumsā. E-grāmatas ir iespējams nopirkt internetā dažādās valodās, kas ir noderīgi tad, ja tuvākajās grāmatnīcās nevari atrast to, ko meklē.

Parastās, iecienītās papīra grāmatas mēdz būt smagākas un neērtākas, taču jāatzīst, ka e-grāmata nekad nevarēs aizstāt sajūtu, kāda rodas, rokā turot jaunu papīra grāmatu un jūtot tās smaržu. Parastās grāmatas var paņemt arī bibliotēkā, ja nav iespējas vai vēlmes pirkt iekāroto grāmatu. Varbūt vienkārši nostaļģija notur lasītājus pie papīra grāmatām, jo arī es, pēc vairāku mēnešu e-grāmatu lasīšanas, kāroju atkal pāršķirstīt kādu ierasto grāmatu.

Lai gan e-grāmatas kļūst aizvien populārākas, nebūtu jābaidās, ka tās aizstās parastās grāmatas. Daudzi joprojām atzīst, ka paliek pie papīra grāmatām, un ir arī skaidrs, ka katram ir savs ierastais lasīšanas veids un abi ir noderīgi noteiktās situācijās.

Runājot konkrēti par jauno aplikāciju FastrBooks – tas ir ērts veids, kā lasīt e-grāmatas. Šobrīd ir pieejamas ap 12 000 grāmatu, un ik nedēļu tiek pievienotas vēl. Kā jau jauna aplikācija, tā vēl nav pilnīga, taču domāju, ka FastrBooks ir visas iespējas kļūt daudz atpazīstamākai Latvijā kā e-grāmatu aplikācijai ne tikai latviešu, bet arī vairākās citās valodās.

Un kāds ir jūsu iecienītākais lasīšanas veids – e-grāmatas vai papīra grāmatas?

Kur es nozudu un kāpēc

Publicēts par visu pārējo by

Sveiki!

Jā, es biju nozudusi… uz dažiem mēnešiem. No sākuma biju domājusi, ka mana nelielā klusuma pauze ilgs tikai vasarā, taču kaut kā pamanījos izgaist visu atlikušo gadu. Man nav īsta attaisnojuma, vienīgi tas, ka lielāko daļu mana laika aprija skola, turklāt novembra laikā piedalījos NaNoWriMo… Katrā ziņā, neatradu gana laika, lai šeit kaut ko ierakstītu. Un, pilnīgi godīgi runājot, šajā laikā daudz jaunu grāmatu neizlasīju un arī daudzas filmas neredzēju.

Tagad esmu atpakaļ! Centīšos būt tik aktīva, cik vien spēšu, un rakstīšu savas domas par grāmatām, filmām vai vienkārši dažādiem jaunumiem. Nešaubos, ka arī šis skolas semestris nebūs no vieglajiem, taču apzvēru, ka patiešām centīšos atkal nenozust. 😀

Grāmatas vasarai

Publicēts par grāmatām by

Tagad, kad vasara ir jau pilnā sparā, parasti nav īstas vēlmes lasīt biezas, sarežģītas grāmatas – it kā galva jau tā nebūtu sakarsusi no saules. 😀 Tāpēc vasarā ir daudz patīkamāk lasīt vieglākas grāmatas, kuras arī nav daļa no triloģijas vai grāmatu sērijas – stand-alone grāmatas. Brīdinājums – jā, šīs grāmatas ir angliski, taču, ja saprot angļu valodu gana labi, tad nav īstu problēmu. Turklāt tas var būt kā papildus treniņš angļu valodā vasaras laikā. Un vēl pieminēšu, ka neesmu lasījusi visas no šīm grāmatām, taču esmu dzirdējusi daudz labas atsauksmes.

18189606Morgan Matson “Since You’ve Been Gone”

Before Sloane, Emily didn’t go to parties, she barely talked to guys, and she didn’t do anything crazy. Enter Sloane, social tornado and the best kind of best friend—someone who yanks you out of your shell.

But right before what should have been an epic summer, Sloane just…disappears. No note. No calls. No texts. No Sloane. There’s just a random to-do list with thirteen bizarre tasks that Emily would never try. But what if they can lead her to Sloane?

Apple picking at night? Okay, easy enough.

Dance until dawn? Sure. Why not?

Kiss a stranger? Wait…what?

Getting through Sloane’s list will mean a lot of firsts, and with a whole summer ahead of her—and with the unexpected help of the handsome Frank Porter—who knows what she’ll find.

Go Skinny Dipping? Um…

Šī grāmata izklausās kā īsts piedzīvojums, turklāt darbība arī notiek vasarā! Šī grāmata ir par savu robežu pārkāpšanu un izraušanos no čaulas, un domāju, ka arī lasīt šo būtu aizraujoši. Goodreads šai grāmatai ir piešķirtas četras zvaigznītes no piecām, tā kā domāju, ka vilties šī grāmata neliks.

Stephanie Perkins “Anna and the French Kiss”9754815

Anna is looking forward to her senior year in Atlanta, where she has a great job, a loyal best friend, and a crush on the verge of becoming more. Which is why she is less than thrilled about being shipped off to boarding school in Paris–until she meets Étienne St. Clair. Smart, charming,beautiful, Étienne has it all…including a serious girlfriend.

But in the City of Light, wishes have a way of coming true. Will a year of romantic near-misses end with their long-awaited French kiss?

Šī grāmata ir lieliska. Darbība notiek Parīzē, kā jau var noprast pēc anotācijas, kur Anna sāk mācīties jaunā skolā, satiek jaunus draugus un sāk jaunus piedzīvojumus. Šajā grāmatā ir daudz jauku brīžu, asprātīgu dialogu un beigas arī ir fantastiskas, tā kā noteikti izlasiet! Goodreads vērtējums ir pāri četrām zvaigznēm un daudz labas atsauksmes.

16101168Stephanie Perkins “Lola and the Boy Next Door”

Lola Nolan is a budding costume designer, and for her, the more outrageous, sparkly, and fun the outfit, the better. And everything is pretty perfect in her life (right down to her hot rocker boyfriend) until the Bell twins, Calliope and Cricket, return to the negihborhood. When Cricket, a gifted inventor, steps out from his twin sister’s shadow and back into Lola’s life, she must finally reconcile a lifetime of feelings for the boy next door.

Šī grāmata ir kā turpinājums iepriekšējai, taču ne gluži – mēs satiekam iepriekšējās grāmatas varoņus, taču galvenā varone ir Lola un grāmata stāsta par viņas piedzīvojumiem. Arī šī grāmata ir aizraujoša un lieliska, un noteikti ieteiktu to izlasīt. Goodreads vērtējums – gandrīz četras zvaigznes, kaut gan man šī grāmata patika labāk nekā pirmā.

 

 

 

Jenny Han “The Summer I Turned Pretty”5821978

Belly measures her life in summers. Everything good, everything magical happens between the months of June and August. Winters are simply a time to count the weeks until the next summer, a place away from the beach house, away from Susannah, and most importantly, away from Jeremiah and Conrad. They are the boys that Belly has known since her very first summer–they have been her brother figures, her crushes, and everything in between. But one summer, one terrible and wonderful summer, the more everything changes, the more it all ends up just the way it should have been all along.

Par šo grāmatu dzirdu ļoti labas atsauksmes. Arī šajā grāmatā darbība notiek vasarā, un šī noteikti ir laba grāmata, ko lasīt pludmalē. Tā vien sola piedzīvojumus un interesantas ainas, tāpēc ieteiktu to izlasīt gan jums, gan gribētu pieķerties šai grāmatai pati.

7664334Morgan Matson “Amy and Roger’s Epic Detour”

Amy Curry is not looking forward to her summer. Her mother decided to move across the country and now it’s Amy’s responsibility to get their car from California to Connecticut. The only problem is, since her father died in a car accident, she isn’t ready to get behind the wheel. Enter Roger. An old family friend, he also has to make the cross-country trip – and has plenty of baggage of his own. The road home may be unfamiliar – especially with their friendship venturing into uncharted territory – but together, Amy and Roger will figure out how to map their way.

Vēl viena šīs autores grāmata, par kuru patiešām dzirdu ļoti labas atsauksmes. Arī šo grāmatu neesmu lasījusi, taču stāsts, kā dzirdu, ir sirsnīgs, interesants un patīkams. Ko gan vēl vairāk var vēlēties? Lai gan esmu arī dzirdējusi, ka šajā grāmatā nav tikai priecīga atmosfēra, bet arī skumji brīži, tomēr tas ieinteresē.

Pagaidām tas arī ir viss. Šādas vasarīgas grāmatas var mūs ieinteresēt lasīšanai arī tad, kad arā spīd spoža saule un gribas tikai atpūsties – tam ir domātas šādas vieglas grāmatas. Varat tās lasīt, gulšņājot pludmalē vai arī mašīnā, kamēr braucat nākamjā piedzīvojumā! 🙂 Laiku lasīšanai var atrast vienmēr. Žēl, ka šīs grāmatas gan nav iztulkotas latviski, bet, kā jau teicu – treniņš! 😀

Iespējams, izveidošu vēl vienu šādu sarakstu, jo ir daudzas grāmatas, ko iesaka lasīt šajā vasarā. 🙂 Lai jums jauka atpūta!

Kā es iezvanīju vasaru, viesojoties divās skaistās pilsētās

Publicēts par visu pārējo by

Nu jau pagājis neliels laiciņš, kopš vasaras sākumā, attiecīgi no 31. maija līdz 3. jūnijam devos uz Tallinu un Stokholmu. Taču nolēmu, ka būtu interesanti arī uzrakstīt par savu pieredzi, jo, lai gan Stokholmā esmu bijusi daudzas reizes, ceļojuma maršruts šoreiz bija pavisam citāds.

Ir pieejama lieliska iespēja doties ceļā ar autobusu. Konkrēti mēs 31. maija vakarā no Valmieras devāmies uz Rīgu un pēc tam no Rīgas naktī kāpām autobusā uz Tallinu. Ceļš ilga četras stundas, un tad, kad bijām galā, Tallinā bija agrs rīts. Pirms tam laicīgi jau dodoties uz ostu un noliekot smagās somas bagāžas glabātuvē, devāmies izbaudīt dienu Tallinā. Lai gan bija pavēss, tomēr saulains, un par laimi arī mūs netraucēja nokrišņi. Šoreiz vairāk devāmies pa vecpilsētu, kas Tallinā ir ļoti skaista un caur šaurajām ieliņām devāmies uz skatupunktu, no kura bija apskatāms apburošs skats no augšas uz vecpilsētas ēku sarkanajiem jumtiem.

Dodoties uz jūras pusi, apskatījām arī pieminekli nogrimušajam krievu kuģim “Rusalka” un tad atpakaļ uz ostu, lai kāptu uz kuģa, kas mūs nogādās Stokholmā. Esmu braukusi ar kuģi vairākkārt, un tas man vienmēr ir paticis kā lielisks piedzīvojums. Taču šoreiz kāpjam uz pilnīgi cita, neiepazīta kuģa, kurš kuģo pa maršrutu Tallina – Stokholma.

Kas mazliet var biedēt vai mulsināt, ir daudzās svešās valodas, kuras dzirdi ne tikai Tallinā, bet arī uz kuģa, īpaši jau tad, ja esi pieradis braukt ar kuģi, kurā visur daudzi runā latviski. Šoreiz gan visi čalo igauņu, zviedru un pat somu valodās, taču nevienu latvieti nesadzirdam un nesatiekam. Kuģa vakara programmu piepilda brazīļu ritmi un vienu no šoviem arī noskatamies.

Nākamajā rīta mūs sagaida mazās saliņas jeb šēras, kurām cauri jāizbrauc, pirms nokļūstam Stokholmā. Ja braucat ar kuģi uz Zviedriju, noteikti no rīta izejiet uz klāja, ja šo skatu vēl neesat redzējuši savām acīm. Visapkārt mazas saliņas, uz kurām atrodas nelielas mājiņas, uz kurām vasarā cilvēki brauc atpūsties.

Stokholmā šoreiz izlemjam noskatīties sardzes maiņu pie karaļa pils, pēc tam dodamies uz Karalisko monētu muzeju, kur var apskatīt dažādas senās monētas, naudaszīmes un, ja saproti zviedru valodu, arī izlasīt dažādus faktus par naudas vēsturi. Tālāk mūsu ceļš ved uz iecienīto saldējuma kafejnīcu vecpilsētā. Noteikti ir vērts nobaudīt saldējumu kādā no saldējuma bodītēm vecpilsētas ieliņās. Īpaši jau vasaras laikā.

Protams, ieejam arī zviedru veikalā, kur es nopērku dažus gardumus, kādus Latvijā nevarētu atrast. Pamazām dodamies uz ostas pusi, jo kopumā laiks, kas mums ir dots Stokholmā, ir pāri septiņām stundām, un nevēlamies arī nokavēties, kaut gan ne reizi neesam nonākuši situācijā, kad kuģis aizbrauc bez mums.

Jāsaka, ka maršrutā Rīga – Stokholma ar latviešiem brauciens ir daudz atraktīvāks. Tā kā igauņi un zviedri ir daudz piezemētāki, viņi arī nav visjautrākā publika šovos un pats brauciens ir daudz klusāks. Tomēr ir pierasts pie latviešu čalām, taču pēc garas dienas arī ilgi augšā nepaliekam un liekamies gulēt. Arī jūra ir mierīga un lieli viļņi nav jūtami.

Atgriežoties Tallinā, laiks nebūt nav tik labs un sāk līņāt, tāpēc nolemjam kalnus negāzt un vienkārši sagaidīt savu pēcpusdienas autobusu atpakaļ uz Rīgu, no sākuma pagaidot ostā un tad ar autobusu aizbraucot uz autoostu. Šoreiz mums ir daudz glaunāks autobuss ar brīvu vietu kājām, ērtiem ādas sēdekļiem un kafijas automātu, kur par visiem dzērieniem nav jāmaksā. Kad ierodamies Rīgā, žigli pārlecam autobusā uz Valmieru, kas atiet tikai pāris minūtes vēlāk. Kad esam nonākuši autobusā, kas mūs ved uz mājām, beidzot varam mierīgi atslābināties.

Ceļojums bija lielisks piedzīvojums, īpaši jau lai iezvanītu tikpat košu vasaru. Ieteiktu arī jums izmēģināt šo maršrutu, jo abas pilsētas ir apburošas un vienmēr var atrast kā izklaidēties vai arī vienkārši apskatīt pilsētu.

Un jā – priecīgus Jāņus! 🙂

This slideshow requires JavaScript.

Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

Publicēts par grāmatām by

300x0_covefbdsgfawrSveiki! Jā, ir pagājis mēnesis, kopš pēdējoreiz kaut ko uzrakstīju jaunu šajā blogā, un esmu ļoti vīlusies sevī. 😀 Taču pēdējais skolas mēnesis ir pats trakākais laiks, kad jāpabeidz visi darbi, un tagad, kad sākusies ilgi gaidītā vasara, beidzot man ir daudz vairāk laika. Jau pirms apmēram nedēļas pabeidzu šo grāmatu, un pirms tam izlasīju arī “Mūsu zvaigžņu vainu”, kas ir vienkārši lieliska grāmata, tāpēc liku lielas cerības arī šim stāstam.

Anotācija:

Pirms
Mailss Halters, kurš sava kaulainā, tievā auguma dēļ iesaukts par Resni, līdz šim vadījis mierīgu dzīvi mājās. Visa viņa dzīve ir bijusi viens liels “ne-notikums”, un aizraušanās ar slavenu cilvēku pēdējiem izteiktajiem vārdiem tikai padarījusi viņa alkas pēc Lielā Varbūt vēl lielākas.

Mailss dodas mācīties uz reizēm trako, visai nepastāvīgo un nebūt ne garlaicīgo Kalverkrīkas privātskolu, un viņa dzīve kļūst pilnīgi pretēja – neprognozējama un bīstama. Jo turpat netālu ir Aļaska Janga. Lieliskā, gudrā, jautrā, seksīgā, pašgraujošā, trakā un absolūti valdzinošā Aļaska Janga, kura ir kā notikums pati par sevi. Viņa ievelk Resni savā pasaulē, iesviež Lielajā Varbūt un nozog viņa sirdi.

Pēc
Nekas vairs nav tā, kā bija.

Karamele domā:

Pirmais, kas mani apbēdināja, bija latviešu tulkojuma vāks. Tas ne tikai ļoti atšķiras no oriģinālā vāka izskata, bet arī [manuprāt] nav ne īpaši skaists. Bet nu – lasot grāmatu tu jau uz vāku visu laiku neskaties un šī grāmata nav manā personīgajā īpašumā, tāpēc par to īpaši nebēdāju. 😀

Kaut kas, kas man patīk abās lasītajās Grīna grāmatās, ka ikviens varonis ir īpašs un ļoti ticams, ar savām rakstura pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm. Tas piesaista uzmanību un to arī notur, jo ir interesanti sekot līdzi galvenajiem varoņiem. Kā arī notikumi ir ticami, dialogi – piesaistoši, un tā es varētu turpināt un turpināt. 😀 Es ļoti priecātos, ja latviski tiktu iztulkota arī Džona Grīna grāmata “Papīra pilsētas”.

Šajā grāmatā tika ļoti interesanti parādīti notikumi ar laika atskaiti, piemēram, “astoņdesmit dienas pirms”. Tas, protams, piesaista un liek domāt, kad tad īsti notiek un pēc kāda notikuma laika atskaite sāks iet “pēc”. Aļaska bija ļoti interesanta varone ar interesantiem citātiem, es izbaudīju Mailsa piedzīvojumus ar draugiem un izjutu spēcīgas emocijas daudzos brīžos. Tāpat kā “Mūsu zvaigžņu vainā”, arī šajā stāstā var atrast lieliskus citātus, interesantas atziņas, tajā ir dažādas dziļas domas un arī pēc grāmatas izlasīšanas labu brīdi nākas domāt par dažādām tēmām un ir grūti izrauties no pasaules, kurā tevi ievedusi Aļaska, Resnis, Pulkvedis un pārējie viņu draugi.

Beigas “Meklējot Aļasku” bija nenoteiktas, tās liek tev pašam drīzāk padomāt, kas notiek tālāk, un nedod tiešas atbildes uz jautājumiem, kas tālāk notiek ar mūsu iemīļotajiem varoņiem. Nezinu, vai man tas īpaši patīk, tomēr labāk izbaudu to, ka zinu vismaz nedaudz par tālāko. 😀

Kopumā jāsaka – man ļoti patika. Esmu gan dzirdējusi, ka iespējams tiks veidota arī filma, taču ceru, ka tā tomēr nebūs. tagad, kad ļoti daudz populāras grāmatas tiek pārveidotas filmās, būtu jauki vismaz šai grāmatai saglabāt savu pirmo iztēles tēlu šiem tēliem. Ja vēl neesi lasījis šo grāmatu – noteikti ieteiktu.

“…ja cilvēki būtu lietus, es tikai smidzinātu, bet viņa būtu viesuļvētra.”

Karamele vērtē:

9/10

//Atvainojos, ka šī recenzija ir diezgan neveikla, īsa un mazliet dīvaina. Pēc mēneša klusuma grūti ieiet atpakaļ recenzēšanas ritmā.//

Mākslīgais saprāts var izglābt vai iznīcināt pasauli – “Transcendence”

Publicēts par filmām by

transcendence-johnny-depp-posterTātad, vakar devos noskatīties filmu, kas manu uzmanību piesaistīja jau kādu laiku – “Transcendence”. Galveno lomu – Vilu Kasteru – tēloja Džonijs Deps. Un tad, kad devos šo filmu noskatīties, kinozālē bija tikai daži cilvēki – mazliet spocīgi. 😀

Stāsts tātad ir par jau iepriekš minēto Vilu Kāsteru un viņa sievu Evelinu. Vils strādā pie mākslīgā intelekta izveides – tik īpaša mākslīgā intelekta, ka tā apziņa būtu kā cilvēkam. Taču ir arī grupa cilvēku, kas pretojas pret to, domājot, ka šādas tehnoloģijas varētu aizstāt cilvēkus un apdraudēt pasauli. Viens no viņiem uzbrūk Kāsteram, un pēc tam vienīgais veids, kā viņu savā ziņā izglābt, ir pašu “pārveidot” par mākslīgo intelektu. bet vai tas patiešām ir Vils, ko visi pazina?

Man īpaši nepadodas rakstīt anotācijas. 😀 Taču filma bija vienkārši lieliska. Jāsaka, ka sen neesmu redzējusi filmu, kas man ļoti nepatiktu, taču “Transcendence” bija kas ļoti īpašs. Tā parāda biedējošu nākotnes vīziju – kas var notikt, ja ļausim visu pārņemt datoriem un tehnoloģijām. Tas var gan palīdzēt mums, gan iznīcināt cilvēku rasi kā tādu.

Šī filma nenoliedzami liek pārdot to, kas notiktu, ja patiešām tiktu izgudrots tāds mākslīgais intelekts, kam būtu cilvēka apziņa. Taču mašīna nespēj just cilvēku emocijas, tā prot tikai tās attēlot, turklāt cilvēki bieži vien rīkojas neloģiski, un dators ko tādu nekad nespētu izdarīt. Un tomēr, tas pasaulei ļoti palīdzētu, ja būtu iespējams izārstēt jebkuru slimību, minūšu laikā izaudzēt mežu, pilnībā attīrīt pasauli no piesārņojuma. Taču pasaule nebūtu tā, ja viss būtu perfekti, ja nebūtu slimību, ja nebūtu bada, ja nebūtu nāves.

Un “Transcendences” nobeigums arī vēsta par to, kas varētu notikt, ja tomēr šāda varena ierīce tiktu izgudrota un likta lietā. Runājot par pašu filmu, vizuālie efekti bija apburoši, tāpat kā aktierspēle, kaut gan ko tur šaubīties, ja galveno lomu spēlē Džonijs Deps. Filma bija pilna ar pavērsieniem un pārsteigumiem, tai bija pat nedaudz biedējoša pieskaņa. Varam tikai vēlēties, lai pasaulei nebūtu jāpiedzīvo tādi notikumi.

Karameles vērtējums:

9,9/10 [tikai par dažiem neatbildētiem jautājumiem filmas beigās]

Helēna Grānta “Spēle ar nāvi”

Publicēts par grāmatām by

300x0_coverPatiesībā par šo grāmatu neko nebiju redzējusi vai dzirdējusi, un tā pēdējā laikā ir retā jaunā grāmata, ko neesmu paņēmusi pēc ilga gaidīšanas perioda. Lai nu kā, mani piesaistīja vāks un nosaukums, un, tā kā anotācija solīja kaut ko maģisku un mistisku – tieši tas, kas man grāmatās patīk – nolēmu izlasīt.

Anotācija:

Kādas Vācijas pilsētiņas pievārtē mežā slēpjas pussabrukusi būda. Visi pilsētnieki zina leģendu, ka tajā savulaik esot mitusi ragana, vārdā Sarkanā Ģertrūde. Runā, ka būdā atstātas zīmītes ar vēlēšanos mēdzot piepildīties…
Sešpadsmitgadīgā Stefānija un viņas draugi joka pēc dodas uz būdu, lai “izmēģinātu laimi”. Kāds pārsteigums, kad Stefānijas vēlēšanās patiesi piepildās!
Stefānija izsaka vēl vienu vēlēšanos, un vēl… un dažas no šīm vēlmēm ietver dažu viņai netīkamu ciemata iedzīvotāju nāvi. Vēlēšanās, par spīti visam, turpina piepildīties…
Vai notiekošo patiesi no aizkapa diriģē mirusī ragana, vai aiz noziegumiem stāv kāds no dzīvajiem pilsētiņas iedzīvotājiem?

Karamele domā:

Ko tu vēlētos, ja visas tavas vēlēšanās piepildītos?

Lai ko gan es arī būtu domājusi, kad izlasīju anotāciju, mani tomēr sagaidīja kaut kas cits. Varbūt pat labāks. Tātad, galvenā varone Stefija ir kautrīga un klusa, un tad, kad viņa ar bariņu draugu dodas uz raganas māju, beigu beigās viņa ir tā, kas uzraksta zīmīti ar vēlmi, lai mirst veca kantrī dziedātāja Klāra Kleina. Liels ir visu draugu pārsteigums, kad drīz vien viņa mirst. Taču, kad draugi vēlreiz dodas katrs izteikt savu vēlēšanos, piepildās tikai Stefijas vēlme.

Lai gan viss solīja stāstu ar spēcīgu maģijas piesitienu, tas bija kaut kas pavisam cits. Jā, tajā bija mistiska un detektīvromāna iezīmes, taču priekšplānā dominēja pavisam kas cits. Problēmas Stefijas ģimenē un draugu vidū bija skarbas un patiesas. Līdz ar zīmīšu piepildīšanos Stefija ieslīgst aizvien dziļāk melos, draugi allaž uzmācas ar savām vēlmēm un arī Stefija mēģina noteikt savu toni ģimenē, kas izraisa negaidītas problēmas un strīdus.

Stāsta doma nebija tālu jāmeklē – kas notiktu, ja tu varētu piepildīt katru savu vēlēšanos, un kāda būtu tā cena? Stefija vēlas vēl un vēl, dusmu un pārliecības vadīta. Patiesībā ir grūti aprakstīt šo grāmatu, neatklājot kaut ko svarīgu, jo grāmatā dažādu pavērsienu ir daudz un ir patīkami par tiem uzzināt, pašam lasot šo stāstu.

Par to, kas norisināsies tālāk, nenojautu, līdz pati izlasīju. Pašās pēdējās nodaļās parādās straujš un tumšs notikums, kas ļoti mainīja manu viedokli par šo grāmatu – uz labo pusi. Centīšos nenospoilerot jums, taču jāsaka, ka šis nobeigums man lika kārtīgi padomāt par dzīvi un kāda var būt cena, ja spēlējies ar nāvi. Kas notiktu, ja tavi draudi piepildītos? Kas notiktu, ja tu vēlētu cilvēkam nāvi un tas arī notiktu? Un kā tas mainītu tevi?

Jā, šī grāmata bija ļoti laba. Neteiktu, ka izcila, jo patiesībā daži jautājumi man palika neatbildēti, taču domāju, ka tā ikvienu var iegremdēt kaut nelielās pārdomās. Un, iespējams, par šo autori es vēl dzirdēšu.

Karameles vērtējums: 

8/10

Matss Strandbergs un Sāra B. Elfgrēna “Uguns”

Publicēts par grāmatām by

ugunsBeidzot, krietnu brīdi pēc normas, arī es esmu tikusi pie tik ilgi kārotās grāmatas, kas šoreiz ir Engelsforsas triloģijas otrā grāmata “Uguns”. Kāpēc es tik ilgi aizkavējos? Jo grāmatas es allaž ņemu no bibliotēkas, un, spriežot pēc pieprasījuma, ir skaidrs, ka grāmata ir populāra. 😀

Anotācija:

Engelsforsā kļūst arvien karstāk…
Izraudzītās sāks otro mācību gadu ģimnāzijā. Visu vasaras brīvlaiku viņas ir aizturējušas elpu, gaidot dēmonu nākamo uznācienu. Bet draudi nāk no tās pues, no kuras viņas nekad nebūtu varējušas tos paredzēt. Aizvien skaidrāk kļūst redzams tas, ka Engelsforsā kaut kas ir galīgi aplam. Pagātne saaužas kopā ar tagadni. Dzīvie sastopas ar mirušajiem. Izraudzītās arvien ciešāk tiek saistītas cita ar citu, un viņām atkal tiek atgādināts, ka maģija nespēj ne mazināt nelaimīgas mīlestības sāpes, ne dziedināt salauztas sirdis.

Karamele domā:

Tātad… pirmkārt, esmu priecīga, ka nesen pirms “Uguns” lasīšanas pārlasīju pirmo grāmatu, jo nekāda dižā ievada nav un uzreiz tiec ierauts notikumos, un neesmu droša, vai man tas patīk vai nē. 😀 Katrā ziņā notikumu, pārsteigumu un vispārējas spriedzes šajā grāmatā ir pārpārēm.

Mani iepriecināja, ka turpinājām iepazīt jau iepriekš iepazīstinātās varones vēl labāk. Visas ir ticamas varones – katra pilnīgi savādāka, un joprojām neesmu droša, kura man patīk vislabāk, jo viņas katra parādīja gan labo, gan slikto pusi. Ir patīkami vērot ne tikai straujos notikumus, kas krīt pa virsu cits citam katrā lappusē, bet arī to, kā pamazām izmainās meiteņu savstarpējās attiecības, kā viņas mācās viena otrai uzticēties un rodas draudzība. Kā jau gandrīz katrā pusaudžu romānā, ir arī mīlestība un attiecības, kas šeit visu laiku mijās cita ar citu un mulsu visu laiku, cenšoties uzminēt, kas tad tiks grūsts malā un kurām attiecībām lemts izdoties. 😀 Šis tas, ko paredzēju, arī piepildījās, bet kas cits atkal izvērtās pavisam savādāk.

Lielāku lomu spēlēja arī daži varoņi, kas šķita nesvarīgi pirmajā grāmatā. Patiesībā tādu bija diezgan daudz no meiteņu skolasbiedriem. 😀 Jā, man ļoti patika, ka kopā ar mistiskajiem un neparastajiem notikumiem un maģiju bija arī pilnīgi parastas skolnieku problēmas – mīlestība, draudzība, strīdi, jo tas viss padarīja stāstu daudz ticamāku un arī bija vieglāk asociēties ar varonēm.

Ja, lasot citas grāmatas, varēju paredzēt turpmāko, tad šoreiz beigas man nāca kā pārsteigums, jo visu laiku lasot grāmatu mocījos dziļā neziņā par to, kurš tad ir tas vaininieks. Tomēr radās arī daudzi jautājumi, kā arī šis tas palika neatbildēts arī no pirmās grāmatas notikumiem, tāpēc tagad ar nepacietību gaidu, kas tiks iztulkota arī triloģijas noslēguma grāmata.

Katrā ziņā, man ļoti patika. No sākuma uztraucos, vai šī grāmata tiks līdzi veiksmīgajam triloģijas sākumam, taču manas raizes bija liekas – “Uguns” man patika vēl labāk nekā “Aplis”. Noteikti ieteiktu šo triloģiju visiem, kam patīk šāda stila grāmatas!

Karameles vērtējums:

9.5/10