Nedaudz priekšvēstures tiem, kas nezin, kas ir Kolka-Dubulti:
Ir tāds pasākums, kad maija beigās bariņš ar nenormāliem cilvēkiem (šogad 1058) savācās kopā, lai noietu kājām attālumu no Kolkas līdz Dubultiem. 55 stundās. Labprātīgi un par to pat nedaudz piemaksājot. WTF? – jūs noteikti padomāsiet. Atzīšos, ka pirms gadiem 3 vai 4 gadiem tāda bija arī mana pirmā doma, uzzinot par šo pasākumu. Bet, lasot gājēju un oganizotoru stāstus, manas domas mainījās un, protams, bija āķis lūpā un cerēju, ka kadreiz varēšu pamēģināt. Gribēju iet Kolka-Dubulti pagājušgad, bet, diemžēl, mani celīši pārstāja normāli funkcionēt vēl aprīlī, tā kā 2017. gadā dalība gāja man secen. Tāpēc par nākamo gājienu sāku domāt vēl rudenī.
Bija 31. decembris, mani visnemīļākie svētki. Iebraucu Dominā un sapratu, ka jābēg mājās no šī pūļa, kas kā masu psihozē iepērk šampi un cer, ka naktī notiks kaut kāds brīnums un viņu dzīve mainīsies. Ieskrēju viena sporta veikalā un apstājos pie apavu plaukta. Atceros, ka uzmērīju krosenes un pateicu sev – Renāt, tu pamēģināsi startēt KD 2018. Še tev krosenes, ar rītdienu sāksi gatavoties. Atpakaļceļa vairs nebija un 1. janvārī, kamēr visi vēl gulēja, es aizgāju savā 2018. gada pirmajā 10 km pastaigā pa mežu. Pēc tam vēl bija daudz mazāku un lielāku gājienu, man liekas, ka ceļu no Mangaļsalas līdz Carnikavai esmu izpētījusi tā, ka varētu ekskursijas vadīt. Vienvārdsakot – pamazām gatavojos. Read the rest of this entry
… kad liekas, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Esmu absolūtā harmonijā ar sevi un pasauli. Pēc pusotras dienas sāksies mans atvaļinājums, darbā jāpabeidz visi nepabeigtie darbiņi, soma nav sapakota (un tur, es jums teikšu, ir, ko pakot 2 nedēļām!), māja jāsakārto, jo manas prombūtnes laikā pie mums būs ciemiņi, biļetes jānopērk, laivas jāatrod un jānorezervē, instrukcijas visiem jāatstāj, maršruts jāsaplāno, ceļgals pa diennakti jāizārstē, bet es – es sēžu kā simtsgadīgs filozofs un vēsā mierā pārlieku mantas, klausos Sade un Erikah Badu un piedejoju.
Pievienojamies kolosālu cilvēku bariņam 1836.lv, kas iet apkārt Latvijai pa tās robežu. Izzina, izbauda, izsvīst, izdzied prieku par skaisto Laviju, par kopā būšanu un arī par iespēju būt vienatnē ar dabu.
Pateicoties saviem vecākiem, esmu cilvēks, kas ar dabu un dzīvošanu mežā ir uz tu, jo mani pirmie izbraucieni pie dabas un dzīvošana teltīs sākās vēl pirms man apritēja viens gadiņš. Taču vienmēr izbraucieni pie dabas bija tik tiešām IZBRAUCIENI, kaut gan mēs uzstājīgi turpinājām saukt tos par PĀRGĀJIENIEM, jo līdz kādam ezeram vai mežam devāmies ar mašīnu.
Redija skapis 
