Image

Es pārvācos uz laimīgāku sevi*

Divu man mīļu dziesmu tekstos var atrast rindiņas, kurās teikts, ka dažreiz klusums ir vardarbīgs, kā arī reizēm tas ir arī biedējošs, jo izkliedz patiesību. Tajā ir liela deva taisnības un, manuprāt, šis ir iemesls, kāpēc tik daudziem cilvēkiem bail palikt vieniem klusumā.

Pagājušā gada decembrī, kad man apkārt valdošais troksnis sāka gluži vai fiziski smacēt, es nogriezu skaņu sev apkārt esošajai pasaulei: uz gandrīz četriem mēnešiem deaktivizēju savu Twitter kontu, izdzēsu WhatsApp aplikāciju, pārstāju būt aktīvs iekš Instagram, kā arī Facebook lietoju tikai darba vajadzībām, bet par pasaulē notiekošo uzzināju no ģimenes un tuvākajiem draugiem, jo pārstāju apmeklēt arī ziņu portālus. Diemžēl emocionālajam nogurumam komplektā nāca arī fizisko spēku izsīkums, tāpēc uz vairākiem mēnešiem pārtraucu trenēt savu ķermeni. Iestājās klusums. Biedējošs. Un dziedinošs.

Iespējams, kādam radīsies jautājums: “Nafig tev tas bija vajadzīgs?” Pēdējo gadu laikā vairs neesmu centies slēpt to, ka jau ilgstoši manas dzīves sastāvdaļa ir trauksme, OCD jeb obsesīvi kompulsīvie traucējumi un periodiski arī dziļi un ne tik dziļi depresīvie posmi. Sākoties COVID-19 pandēmijai, ievēroju, ka internetā pavadītais laiks padara mani reizē gan trauksmainu, gan depresīvu – vienlaicīgi nozīme bija visam un nekam. Turklāt tam kā ķirsītis uz kūkas nāca spēcīga apziņa, ka savā darbā esmu izdedzis un pēc vairāk nekā astoņiem reklāmas nozarē nostrādātiem gadiem vēlos likt šim posmam punktu. (Te gan jāpiebilst, ka atlūgumu darbā iesniedzu tikai četrus mēnešus pēc šīs atklāsmes, turklāt uzreiz pēc darba attiecību izbeigšanas sāku vadīt reklāmas daļu kādā citā uzņēmumā, kurā nostrādāju 7 mēnešus, līdz sapratu, ka esmu gatavs no reklāmas industrijas atvadīties pavisam.)

Es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, ar kuriem komunicēju posmā no decembra līdz aprīlim, un pat tad, kad to darīju, sarunas bija lakoniskas. Viens no šiem cilvēkiem bija mans psihoterapeits, pie kura reizi divās nedēļās devos uz stundu garu seansu, kas brīžiem šķita mokoši ilgs, jo man taču nebija, ko stāstīt. Izņemot to, ka trauksme un OCD kompulsijas mani nogurdinājušas tik ļoti, ka dienas beigās jutos depresīvs, mocījos ar bezmiegu un domāju, ka nepretotos, ja liktenis piespēlētu man situāciju, kurā būtu jācīnās par savu dzīvību. (Nebija tā, ka sāku draudzēties ar pašdestruktīvām tieksmēm, bet manī vairs nebija pašsaglabāšanās instinkta.) Sēžot baltajā ādas krēslā, kas atradās ārsta kabinetā, es bieži prātoju, kurš no mums abiem jūtas neveiklāk, jo klusums manā izpildījumā kļuva par ierastu parādību. Domās sev sacīju, ka no malas noteikti izskatos un izklausos komiski, jo zināju, ka mana mentālā veselība ir totālākajā pakaļā (tāpēc jau labprātīgi vērsos pēc profesionālas palīdzības), bet, pat atrazdamies ārsta kabinetā, es nespēju būt atklāts un sniedzu melīgas “Viss kārtībā!” stila atbildes. Gadiem krātās problēmas un sajūtas biju tik spēcīgi iekonservējis, ka vienkārši nespēju tās dabūt ārā, un, iespējams, būtisku lomu nospēlēja arī fakts, ka man patīk būt ērtam – savu problēmu neuzgrūšana citiem cilvēkiem ir viens no šī ērtuma izpausmes veidiem. Pametot ārsta kabinetu, dusmojos uz sevi un teicu: “Tu netiksi ārā no šīs cilpas un turpināsi pa to riņķot, ja nebūsi atklāts un nemainīsi veidu, kā risini problēmas. Vai precīzāk – kā tās nerisini, lai tikai neradītu neērtības citiem.” Beidzot sev atzinu, ka vismaz pēdējo piecu gadu garumā esmu atkārtojis vienu un to pašu darbību scenāriju, cerot, ka šoreiz gan iznākums būs citādāks un man labvēlīgāks. Spoiler alert: tā tās lietas nenotiek.

Ziemas vakaros gandrīz ar varu piespiedu sevi doties vismaz stundu garā pastaigā, ļaujot, lai kājas nes manu ķermeni uz priekšu, kamēr austiņās skanēja Heilijas Viljamsas albums Flowers for Vases / descansos, kura pavadībā daudz analizēju pats sevi un savas dzīves izvēles, kuras mani bija novedušas, kā tobrīd pašam šķita, līdz beigām vai labākajā gadījumā strupceļam. Stāvot sniegputeņa vidū, apkārt varēja saskatīt tikai siluetus, un tobrīd šķita, ka šis skats lieliski ilustrē to, kur mentāli atrodos. Bet tas bija tik sasodīti skaisti, ka es vienkārši stāvēju tukša ceļa vidū un ļāvu, lai dziesmas “descansos” melodija mani glāsta un sniegpārslas skrāpē slapjo un nosalušo seju. Jutu, kā tukšajā trulumā ielaužas pirmās emociju dzirksteles, kurās mijās dusmas un skumjas. “Es nevēlos tā turpināt.”

Un tad nāca atkusnis. Kādā no psihoterapijas seansiem ārsts paziņoja, ka man trūkst veselīga egoisma. Tā bija kā zaļā gaisma beidzot sākt dzīvot sev, neuztraucoties, vai būšu visiem ērts. Ar viņu es sāku runāt par lietām, kuras nebiju stāstījis nevienam. Pateicoties ārsta neatlaidīgajai vēlmei piemeklēt man labākos medikamentus, es beidzot varēju izgulēties, nemostoties no trauksmes sajūtas, un arī dienas laikā mani nervu gali vairs nešķita tik atvērti visām pasaules problēmām un dažādiem iespējamo nelaimju scenārijiem. Pamazām iestājās miers. Tik skaists, ka pat pavasaris, kurš absolūti nav mans mīļākais gadalaiks, lika sajusties tik dzīvam un cerību pilnam, kāds nebiju juties kopš reizes, kad pirms pieciem gadiem iemīlējos. Tikai šoreiz es no jauna iemīlējos dzīvē. (Un tas nebija tikai antidepresantu nopelns. To es droši zinu, jo esmu tos lietojis arī agrāk.)

Jūtot, ka aug mentālā enerģija, gribēju justies arī fiziski spēcīgs, tāpēc atsāku treniņus, bet liela bija mana vilšanās, kad konstatēju, ka hanteles šo mēnešu laikā kļuvušas ievērojami smagākas. Pirmajos treniņos knapi nomocīju vienu stundu, bet reizēm bezspēkā apgūlos uz aukstās grīdas un prātoju, kā es to visu agrāk varēju darīt bez īpašas piepūles divu stundu garumā. Dienām ejot, auga gan mani mentālie, gan fiziskie muskuļi, un tas, kas vēl nesen šķita grūts un sarežģīts, vairs nesagādāja problēmas. Biju gatavs pacelt lielākas pārmaiņas.

Aprīļa beigās aizgāju no sava ilggadējā darba un jau maijā sāku vadīt reklāmas daļu kādā citā uzņēmumā, bet novembra beigās iesniedzu atlūgumu arī šajā darba vietā, lai beidzot ļautu sev uzelpot, paņemtu pauzi no radošajiem darbiem un pirmoreiz gandrīz desmit gadu laikā izbaudītu savu pirmo atvaļinājumu. Ko tālāk? Manos plānos ir kāds vienkāršs darbs, kurā nebūtu iespējams darāmo stiept uz mājām, tādējādi pakļaujot sevi izdegšanai un laupot laiku, kuru veltīt sev. Tāpēc, ja redzat mani kādā noliktavā vai lielveikalā, ziniet, es varbūt neesmu savas karjeras virsotnē, bet esmu daudz laimīgāks cilvēks. Manuprāt, tas šajā dzīvē ir pats galvenais.

Iespējams, es vakaros pēc darba rakstīšu grāmatu, jo radošumu sevī tāpat vien nav iespējams izslēgt. Labi, labi, šis pat īsti nav jāuztver kā joks, jo darba dēļ šo savu necilo sapnīti atliku no gada uz gadu, bet nu beidzot plānoju tam nopietni pieķerties, lai realizētu sevi tādā radošajā formātā, kas man sniedz prieku un gandarījumu.

Pēdējais gads man bijis viens no grūtākajiem un vērtīgākajiem, bet, pateicoties tam, esmu iemācījies neuztvert sevi un citus pārāk nopietni, dot sev otrās, trešās un ceturtās iespējas attiecībās un darbā, filtrēt saturu, ko patērēju internetā, neiesaistīties diskusijās, kuras nekur neved, atstāt draudzības, kuras dzīvē ienes tikai negācijas, un darbus, kuros jūtos izdedzis. Dzīve joprojām nav maigs vējiņš saulainā dienā un tāda tā nebūs nekad, bet tā ir tik bagāta un piesātināta, ka es priecājos par to, ka atkal spēju to just. OCD un trauksme joprojām ir daļa no manas dzīves (šobrīd ļoti ciešamā līmenī), kā arī neesmu tik naivs, lai cerētu, ka depresija vairs nekad mani neapciemos, jo cīņa ar mentālās veselības problēmām vairumā gadījumu ir darbs mūža garumā. BET esmu gatavs ravēt katru šo problēmu cēloni un bruņoties ar visiem nepieciešamajiem ieročiem, lai katra nākamā cīņa nešķistu kā ceļa gals.

Iespējams, daudzi jums šādos stāstos nestāstīs to, ka ceļš uz sevis dziedināšanu nekad nav skaists rituāls ar meditāciju un ēteriskajām eļļām – tas vairāk atgādina strutaina augoņa izspiešanu, kas ir nepatīkams un sāpīgs process, un vēlāk šis strutu perēklis ilgi dzīst, atstājot neglītu tukšumu miesā kā atgādinājumu par sevi. Dienu pa dienai – dod sev laiku!

No decembra, kurā jutos savas dzīves zemākajā punktā, līdz decembrim, kurā jūtos mierpilns un laimīgs, pagāja tikai viens gads.

Novēlu arī jums atrast mieru sevī un pārvākties uz laimīgāku sevi!

*Virsrakstā izmantota atsauce uz dzejnieces Ingas Pizānes dzejoli, kurš atrodams viņas debijas dzejas krājumā “Tu neesi sniegs”.

Kāpēc mēs guļam un kā to darīt pareizi?

ImageKatru gadu apņemos paveikt kaut ko reāli izpildāmu, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, tāpēc 2020. gada sākumā sev par prioritāti uzstādīju miega režīma sakārtošanu. Gads jau bija pusē, kad diemžēl nonācu pie atziņas, ka atmest smēķēšanu bija daudz vieglāk. Dienu no dienas solīju sev, ka beidzot laicīgi došos pie miera, lai izbaudītu pilnu astoņu stundu miegu, bet regulāri turpināju būt nomodā līdz četriem rītā un miegam atvēlēju vidēji tikai sešas stundas. Sapratu, ka nodarbojos ar paškaitniecību, tāpēc brīdi, kad manās rokās nonāca neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktora Metjū Volkera grāmata “Kāpēc mēs guļam?”, uzskatu par ilgi gaidīto spērienu pa dibengalu.

Uzreiz gan jāmin tas, ka Volkera darbs nav nekāda pašpalīdzības grāmata, bet gan zinātnē un neskaitāmos pētījumos balstīta literatūra, tomēr te jāpiebilst arī tas, ka autora veikums nav sauss un garlaicīgs. Daudzas līdzīga satura grāmatas parastiem lasītājiem liek justies kā muļķiem, bet “Kāpēc mēs guļam?” populārzinātniskais stils ir izklaidējošs un vismaz man lika justies nedaudz gudrākam ar katru nākamo lapaspusi. Uzņemtās zināšanas un jaunatklātie fakti mani tik ļoti aizrāva, ka es droši vien vienā mirklī sāku krist uz nerviem saviem tuviniekiem, jo gribēju dalīties it visā, ko uzzināju.

“Diemžēl cilvēki ir vienīgā suga, kas apzināti sev laupa miegu bez nozīmīga guvuma. Mūsu dārgā nevērība pret miegu mazina visas mūsu labsajūtas sastāvdaļas un neskaitāmas sabiedrības auduma šķiedras – gan cilvēcīgi, gan finansiāli.” – 14. lpp

Grāmatā apskatītais tēmu klāsts ir ļoti plašs: miega struktūra, miega ritms, miega izmaiņas dažādos vecumu posmos, miega trūkuma ietekme uz veselību, veselīga miega sniegtie ieguvumi, miega traucējumi, miegazāļu tumšā puse, sapņu anatomija, dažādu dzīvnieku miega īpatnības, padomi labākam miegam, problēmas mūsu izglītības un nodarbinātības sistēmā u.c tēmas. Volkers grāmatā nav skopojies arī ar patiešām pārsteidzošiem faktiem, kuri noteikti ļaus tev paspīdēt intelektuālās diskusijās draugu lokā. (Atcerēšanās vērtu faktu grāmatā ir tik daudz, ka man līmlapiņas beidzās vēl krietni pirms grāmatas beigām.)

Kad stāstīju mammai par šo grāmatu, viņa uzdeva pretjautājumu: “Kā – kāpēc mēs guļam? Tāpēc, ka nāk miegs!” Bet patiesībā atbilde ir daudz aizraujošāka un sarežģītāka, jo miega izzināšanas procesā atklājas gluži vai maģiska aina, kura lieliski ļauj pamanīt arī to, ko tu pats līdz šim esi darījis nepareizi savā attieksmē pret miegu. Ja esi viens no tiem, kam šķiet, ka viņš visu sev nepieciešamo par miegu jau zina, tad, visticamāk, Volkers tev nepiekristu, jo tieši augsti attīstītajās valstīs ir vislielākās problēmas ar zināšanām par miegu un veselīgu attieksmi pret to.

“Jebkurš cilvēks, kura miegs ir hroniski traucēts, neatkarīgi no vecuma izpaudīs fizisku neveselību, mentālās veselības nestabilitāti, samazinātu modrību un pasliktinātu atmiņu.” – 111. lpp

“Cilvēku skaits, kas var izdzīvot, guļot piecas vai mazāk stundu, un neizjūt nekādu pasliktināšanos, izteikts kā populācijas procenti un noapaļots līdz veselam skaitlim, ir nulle.” – 162. lpp

“Proti, balstoties uz telomēra veselību, divi cilvēki ar vienādu hronoloģisko vecumu var nešķist vienā bioloģiskajā vecumā, ja viens naktī regulāri guļ piecas, bet otrs – septiņas stundas.” – 207. lpp

Ļoti simpatizē tas, ka grāmatā pievērsta uzmanība tam, cik pasaule ir netaisnīga pret “pūcēm”, kas tādas nav no brīvas gribas, bet gan gēnu mantojuma dēļ. Volkers lielā mērā noņēma man vainas sajūtu par to, ka kopš bērnības man rīta stundās galvā ir skaidas, bet vēlā pēcpusdienā un vakara stundās manī kūsā radošā un fiziskā enerģija.

“Lai gan situācija uzlabojas, standarta nodarbinātības grafiki piespiež pūces piekopt tām pretdabisku miega-nomoda ritmu. No rīta viņu darba rezultāti ir ievērojami vājāki, un viņi tiek atturēti no sava potenciāla izpaušanas vēlā pēcpusdienā un agrās vakara stundās, jo standarta darbalaiks beidzas, pirms ir pienācis pūču laiks.” – 32. lpp

Šī grāmata neatņem miegam tā maģiskumu, padarot to sausi zinātnisku, bet tieši pretēji – parāda to kā brīnišķīgu superspēju, pateicoties kurai, mēs varam uzlabot savas dzīves fizisko un garīgo kvalitāti.

“Kāpēc mēs guļam?” noteikti nav grāmata, kuru izlasīt vienā vakarā, bet to ērti var sadalīt fragmentos gluži kā “Ilustrētās Zinātnes” rakstu sēriju, neaizmirstot pēc lasīšanas kārtīgi izgulēties. (Starp citu, gulēšana pēc lasīšanas palīdz nostiprināt uzņemtās zināšanas.) Vismaz mani šī grāmata pavisam noteikti ir iedvesmojusi gulēt vairāk, nejūtoties vainīgam par to, jo tagad zinu, ka daru labu sev, savas dzīves un darba kvalitātei. Grūti pat iedomāties, kuram šo grāmatu nevarētu ieteikt izlasīt, jo šīs zināšanas var padarīt labāku gan katru indivīdu, gan sabiedrību kopumā.  

VĒRTĒJUMS: 10/10

Grāmata saņemta no izdevniecības Helios apmaiņā pret godīgu atsauksmi; no angļu valodas tulkojusi Krista Strode

Spilgtākie citāti no Andrē Asimana grāmatas “Find Me”

ImageKad uzzināju, ka rakstnieka Andrē Asimana populārākajam darbam Call Me By Your Name tiks izdots turpinājums, manī valdīja divējādas sajūtas, jo priecājos, ka pēc pirmās grāmatas saldsērīgā noslēguma atkal būs iespēja “satikt” Elio un Oliveru, bet vienlaicīgi apšaubīju šāda turpinājuma nepieciešamību, jo pirmā grāmata šķita ļoti pilnīga un spēcīga tieši ar savu sāpīgo, bet vienlaicīgi skaisto un neaizmirstamo noslēgumu. Grāmatas turpinājums Find Me ir tikai 260 lapaspuses biezs un sastāv no 4 daļām: pirmā ir no Elio tēva Samuela skatpunkta, otrā ir no Elio skatpunkta, trešā ir no Olivera skatpunkta, bet ceturtā atkal no Elio skatpunkta. Autors šajā darbā daudz runā par lielu gadu starpību attiecībās, mīlestības sarežģīto dabu, iekāri, ilgām un pēdām, kuras mūsos atstāj pagātnē satikti cilvēki. Arī šoreiz Asimans pieturējies pie sava saldsērīgā stila un, lai arī grāmatā netrūkst banāla salduma, par kuru nefanoju, to caurvij arī spēcīgs skumju pavediens, kas padara stāstījumu ļoti īstu. Vai šāds turpinājums bija vajadzīgs? Visticamāk, ka nē! Vai es to izbaudīju? Absolūti! No pirmās līdz pēdējai lapaspusei. 

Asimana valoda šajā grāmatā ir brīnišķīga – teksts plūst ļoti viegli, teikumi ir ārkārtīgi meistarīgi konstruēti un brīžiem man lasīšanas procesā nācās paņemt pārdomu pauzi, jo autora paustās domas mani uzrunāja dziļi personiski. Tieši tāpēc plašas atsauksmes vietā vēlos padalīties ar, manuprāt, spilgtākajiem Find Me citātiem, kas mani uzrunāja visspēcīgāk, lai arī jūs sajustu šī darba garšu bez riska uzdurties uz maitēkļiem, kas varētu sabojāt stāsta pirmatklāšanas prieku. 

“It’s just that the magic of someone new never lasts long enough. We only want those we can’t have. It’s those we lost or who never knew we existed who leave their mark. The others barely echo.” – 11. lpp.

“My sense is that one learns more about the blotchy makeup of human psychology from Dostoyevsky than from Freud, or any psychiatrist for that matter.” – 19. lpp.

“Aren’t those the absolute worst scenarios: the things that might have happened but never did and might still happen though we’ve given up hoping they could.” – 21. lpp.

“I can’t stand being by myself yet I can’t wait to be alone.” – 22. lpp.

“I don’t love the dog more than you. The dog is just easier to love” – 35. lpp.

“…some people smoke to put nicotine in their veins, others to put a cloud between them and others.” – 43. lpp.

“Basically, we don’t know how to think of time, because time doesn’t really understand time the way we do, because time couldn’t care less what we think of time, because time is just a wobbly, unreliable metaphor for how we think about life.” – 46. lpp.

“Some people may be brokenhearted not because they’ve been hurt but because they’ve never found someone who mattered enough to hurt them.” – 55. lpp.

“Each of us is like a moon that shows only a few facets to earth, but never its full sphere. Most of us never meet those who’ll understand our full rounded self. I show people only that sliver of me I think they’ll grasp. I show others other slices. But there’s always a facet of darkness I keep to myself.” – 84. lpp.

“Perhaps he’d seen that sometimes it’s best to stop things when they’re perfect rather than race on and watch them sour.” – 136. lpp.

“I suspect we have first selves and second selves and perhaps third, fourth, and fifth selves and many more in between.” – 182. lpp.

“But how many of us ever make time to know who our parents really were? How many sunken layers deep are those we thought we knew simply because we loved them?” – 201. lpp.

“…by the time we learn to live, it’s already too late.” – 210. lpp.

“No one ever went bankrupt borrowing someone else’s pleasure.” – 222. lpp.

“If the music doesn’t change you, dear friend, it should at least remind you of something profoundly yours that you’ve probably lost track of but that actually never went away and still answers when beckoned by the right notes, like a spirit gently roused from a prolonged slumber with the right touch of a finger and the right silence between the notes.” – 231. lpp.

“”I must be happy,” I said. “Or it’s too much prosecco.” – 235. lpp

“…time is always the price we pay for the unlived life.” – 254. lpp.

Starp citu, oficiāli apstiprināts, ka arī šī grāmata tiks iemūžināta filmā un tajā mēs satiksim jau Call Me By Your Name ekranizācijā iemīļotos aktierus: Timotiju Šalamē Elio lomā, Ārmiju Hammeru Olivera lomā, Maiklu Stūlbergu Samuela lomā, bet režisora krēslā atkal sēdīsies Luka Gvadanjīno.

GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Blogam 10 gadi – atskats, statistika un nākotnes plāni!

ImageKad biju 19 gadus vecs, izveidoju šo blogu, kuram sākotnēji tika dots DGPyfrom bloga nosaukums, bet 2017. gadā tas tika pārdēvēts par DGFelton blogu, jo vēlējos labskanīgāku, atmiņā paliekošāku un savai personībai atbilstošāku bloga nosaukumu/pseidonīmu. Rakstīšana ir mana sirdslieta jau kopš bērnības, kad blociņos iemūžināju paša izfantazētus animācijas filmu turpinājumus, bet ideja par blogu dzima vidusskolas laikos, kad sāku apmeklēt Armanda Pučes vadītos žurnālistikas kursus. Tolaik vēlējos platformu, kurā publicēt savus rakstus un pārdomas, lai izkoptu savu rakstības stilu, stāstnieka talantu un, protams, komunicētu ar rakstu lasītājiem. 

Tagad, kad esmu jau 29 gadus vecs, blogu uztveru kā publisku ārējo atmiņu, kur noglabāt savas pārdomas un sajūtas par filmām, seriāliem, grāmatām, mūziku, kā arī notikumiem kultūrā un sabiedrībā. Šis blogs nekad nav bijis peļņas projekts, bet, pateicoties tam, esmu ieguvis ļoti daudz – platformu, kurā paust savu viedokli; lieliskus domubiedrus, kurus droši varu saukt arī par draugiem; labākas valodas un gramatikas lietošanas prasmes; darba iespējas (ja pelni ar rakstīšanu, blogs kalpo gan kā vieta rakstīšanas treniņiem, gan kā sava veida vizītkarte); uzaicinājumus uz intervijām televīzijā, radio un drukātajos medijos; iespēju iepazīt grāmatu izdevniecību aizkulises, kā arī ielūgumus uz dažādiem slēgtajiem pasākumiem. Man prieks arī par katru lasītāju, kurš atver šo blogu un atrod sev ko noderīgu, jo tieši tāpēc izlēmu visu sastrādāto publicēt internetā nevis glabāt iemūžinātu pierakstu kladē. (Tiesa, tam vajadzētu tādu paprāvu kladīti, jo 10 gadu laikā šeit publicēti jau 1 120 raksti.)

Kādi ir mani plāni turpmākajiem gadiem? Esmu diezgan drošs, ka nerakstīšu biežāk kā pagājušā gadā (vidēji 1 raksts mēnesī), bet pieļauju, ka vairāk varētu pievērsties sadaļai “Es domāju” un kopsavilkumu veidošanai, jo uzrakstīt par visām sev mīļajām filmām, grāmatām un seriāliem es vienkārši fiziski nevaru paspēt, bet uz ātru roku sastiķētus rakstus nevēlos publicēt. Pamest blogu novārtā noteikti neplānoju, jo man ļoti patīk veidot saturu un arī komunicēt ar jums. Beidzot esmu nobriedis arī domai par literārā darba sarakstīšanu, kuru izdot drukātā formātā, bet pagaidām gan tas viss ir plānošanas līmenī, tāpēc konkrētus termiņus nevēlos nospraust nedz sev, nedz jums. Vien varu pateikt, ka tādu literāro darbu, kāds pašlaik dzīvo manā galvā, vienmēr esmu vēlējies sarakstīt – uz to esmu gājis kopš dienas, kad blogā sāku publicēt literāros darbus turpinājumos, kurus šobrīd uztveru kā rakstīšanas treniņus ceļā uz ko nopietnāku. Iespējams, plānotā grāmata man prasīs tikpat daudz laika, cik esmu veltījis šim blogam. Ja pēkšņi pamanāt, ka blogā iestājies ilgstošs klusums, tad ziniet, ka es strādāju pie literārā darba. Vai arī cītīgi strādāju savā pamatdarbā, veidojot tekstus klientiem. Vai arī guļu, jo, būsim godīgi, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm.

Atgriežoties pie aizgājušās desmitgades, aicinu jūs aplūkot D. G. Feltona bloga statistiku par laika posmu no 2010. gada janvāra līdz 2020. gada janvārim.

Kuri ir bijuši lasītākie raksti šo 10 gadu laikā? Jāatzīst, ka statistiku apskatu reti, tāpēc arī man pašam bija neliels pārsteigums, kad uzzināju, kuri ir lasītākie raksti visā bloga pastāvēšanas laikā. 5. vietā ir atsauksme par Bernardo Bertoluči filmu “Sapņotāji”; 4. vietā ir raksts par 100 populārākajām jauniešu grāmatām; 3. vietā ir atsauksme par Džefa Kinnija grāmatu “Grega dienasgrāmata 2. Rodriks rullē”; 2. vietā ir raksts par to, kas tad īsti ir hipsteri; 1. vietā ir atsauksme par filmu “Grega dienasgrāmata. Suņudienas”. (Visi šie raksti publicēti pirms 2013. gada, tāpēc to kvalitāte nav tik laba, lai es ar prieku vēlētos dalīties ar saitēm uz šiem rakstiem. Kaunu par agrāk sastrādāto uztveršu kā rādītāju tam, ka notikusi zināma izaugsme.) Parokoties statistikā dziļāk, nonācu pie secinājuma, ka cilvēkam, kurš vēlas izveidot labi apmeklētu blogu, vajag rakstīt par erotisko literatūru un kino vai par bērnu grāmatām un filmām.

Bloga apmeklētāju biežāk meklētās frāzes ir: 6. vieta: DGPyfrom; 5. vieta: Bada Spēles filma; 4. vieta: Grega dienasgrāmata; 3. vieta: Alice in Wonderland 2010; 2. vieta: Grega dienasgrāmata filma; 1. vieta: hipsteri.

Kur dzīvo mana bloga lasītāji? Bloga apmeklētāju plūsma nāk no vairāk nekā 100 dažādām valstīm, bet aktīvākie lasītāji dzīvo: 7. vieta: Zviedrijā; 6. vieta: Norvēģijā; 5. vieta: Īrijā; 4. vieta: Vācijā; 3. vieta: Lielbritānijā; 2. vieta: Amerikas Savienotajās Valstīs; 1. vieta: Latvijā.

Vislielākais apmeklētāju pieplūdums blogā bija 2018. gada 1. oktobrī. (Iepriekšējā dienā blogā biju publicējis rakstu par 10 latviešu grāmatnieku Instagram kontiem, kuriem vērts sekot.)

Bloga apmeklētāju iecienītākā nedēļas diena rakstu lasīšanai ir pirmdiena, jo tieši tad šeit paviesojas 22% no jums.

Paldies, ka bijāt kopā ar mani šos 10 gadus! Nesolu, ka blogā rakstus publicēšu biežāk, bet noteikti blogošanai neplānoju atmest ar roku, tāpēc tiekamies kādā no nākamajiem bloga rakstiem vai sociālajos tīklos, kur aktīvi rosos gandrīz katru dienu: Twitter – @DGFelton, Instagram – @dgfelton, Facebook – @DGFeltons.

Stāsts par Holivudas aizkulisēm un maigo milzi Roku Hadsonu

ImageDivdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi kino industrijā ir manai sirdij vistuvākie, tāpēc pēdējo gadu laikā pastiprināti esmu pievērsies literatūrai, kas stāsta tieši par šo laika posmu Holivudā un arī ārpus tās robežām. Iepazīt šo posmu kino pasaulē, neizlasot neko par leģendāro aktieri Roku Hadsonu, laikam būtu neiespējami, tāpēc ķēros klāt 2004. gadā izdotajai biogrāfijai Rock Hudson: The Gentle Giant, kuru sarakstījis Deivids Brets. (Starp citu, tikšana pie šīs grāmatas ir diezgan sarežģīta, jo lielākajā daļā interneta veikalu tā ir izpārdota.)

Pirmā lieta, par kuru gribu paslavēt Bretu, ir tā, ka grāmatā aprakstītie notikumi ir izkārtoti hronoloģiskā secībā – sākot no Roja Šērera (Roka Hadsona īstais vārds) dzimšanas 1925. gada 17. novembrī, līdz pat viņa pāragrajai nāvei 1985. gada 2. oktobrī. Tas ievērojami atvieglo lasīšanas procesu, īpaši jau tiem lasītājiem, kuriem par Roka Hadsona dzīvesgājumu nav īpašu priekšzināšanu. Breta veikums nav nedz sauss faktu uzskaitījums, nedz pārlieku dzeltens klaču materiāls, jo diezgan labās proporcijās sabalansēti stāsti par Hadsona aktiera karjeru un gana vētraino privāto dzīvi.

Īpaši tiem, kas mīl lietot frāzi “Agrāk gan tā nebija!”, liels pārsteigums varētu šķist fakts, ka Hadsons savu karjeru sāka veidot caur gultu.

“…in Rock’s case, in common most of the graduates from the so-called “Henry Willson Academy of Glamour”, sex had been the motivating factor towards fame, and acting ability had been picked up along the way.” – 76. lpp

Hadsons kino pasaulē iekļuva, pateicoties savam izskatam un fiziskajiem parametriem, kā arī zināmā mērā viņš bija oportūnists (vismaz karjeras sākumā pavisam noteikti), jo nesmādēja Holivudas talantu aģenta Henrija Vilsona gultu, lai tikai tiktu pie iespējas piepildīt savu sapni par aktiera darbu. Tomēr nebija arī tā, ka viņš gaidīja, ka viss viņam tiks pienests klāt uz sudraba paplātes, jo talanta un pieredzes trūkumu Hadsons kompensēja ar ļoti smagu darbu un izcilu darba ētiku. Lempīgā un kautrīgā kravas mašīnas vadītāja Roja Šērera kļūšana par eleganto aktieri Roku Hadsonu pavisam noteikti ir viena no grāmatas aizraujošākajām daļām. Piemēram, interesants šķita fakts, ka Hadsons trenēja ne tikai savu stāju un aktierprasmi, bet arī vairāku nedēļu garumā kliegšanai veltīja trīsdesmit minūtes dienā, lai tikai iegūtu par pustoni zemāku balss tembru, kas labāk atbilda viņa izskatam.

Image

Foto: Roks Hadsons un Elizabete Teilore

Par spīti tam, ka Hadsona aktiera talants ilgstoši tika apšaubīts, viņš paguva iekarot ne tikai skatītāju mīlestību, bet arī saņēma “Oskara” nomināciju kā labākais aktieris par lomu Džordža Stīvensa 1956. gada drāmā Giant.

“…for five years he had been little more than an over-hyped, studio-manufactured, and decorative B-movie actor, and not always a very good one.” – 135. lpp.

“Most people do not consider him a very accomplished actor, but I found him to be terribly hard-working, dedicated and very serious. – Robert Aldrich” – 140. lpp

Turklāt noteikti jāpiemin arī fakts, ka Hadsons bija komerciāli ļoti veiksmīgs aktieris – tik ļoti, ka viņš kopā ar aktrisi Dorisu Deju reiz paglāba kinostudiju Universal no bankrota.

“Lover Come Back, Rock’s second film with Doris Day, proved even more successful than Pillow Talk. Coming hot on the heels of Universal’s wave of second-rate productions and major flops, it saved the studio from bankruptcy.” – 143. lpp

Diemžēl Hadsonam privātajā dzīvē neveicās tik spoži kā profesionālajā karjerā, kas plaši atspoguļots arī Breta stāstījumā. Lai no sabiedrības slēptu savu homoseksualitāti, 1955. gadā Hadsons apprecēja sekretāri Filisu Geitsu, kura līdz pat savas dzīves beigām pastāvīgi nonāca pretrunās, stāstot par savu trīs gadus ilgo laulību ar Hadsonu: vienubrīd viņa apgalvoja, ka nav zinājusi par vīra homoseksualitāti pirms gredzenu mīšanas, bet jau nākamajā mirklī neapdomīgi izpļāpājās, ka par vīra orientāciju bija informēta jau pirms stāšanās altāra priekšā. Turklāt Geitsas stāstus vēl mazāk ticamus padara tas, ka ilgstoši tika baumots par pašas Geitsas netradicionālo orientāciju.

“In fact, she may have qualified as that rarest of species: the lesbian fag-hag.” – 99. lpp

Grāmatā atklāts arī tas, ka Hadsons par savu homoseksualitāti nav kaunējies, bet orientāciju slēpis tikai tāpēc, lai neizpostītu savu karjeru. Vieglums, ar kādu viņš uztvēra savu homoseksualitāti izpaudās bieži, arī brīdī, kad kāda viešņa vaicājusi Hadsonam, kāpēc viņa mājas masīvie drošības vārti stāv neaizslēgti, un aktieris uz jautājumu godīgi esot atbildējis šādi:

“Because if any good-looking guy decides he wants to fuck Rock Hudson, I don’t want him climbing the gates and wearing himself out first!” – 148. lpp

Image

Foto: Roks Hadsons

Pats ievērojamākais skandāls Hadsonu piemeklēja viņa dzīves izskaņā un tas neapklusa vēl vairākus gadus pēc viņa nāves. 1984. gadā Hadsonam tika diagnosticēts AIDS. Savu slimību aktieris centās slēpt no apkārtējiem, bet viņa dzīvība strauji sāka dzist visu acu priekšā un vienmēr plecīgais Hadsons strauji zaudēja svaru, kas veicināja baumas par viņa veselības stāvokli. 1985. gadā, kad sabiedrībai beidzot tika paziņots, ka Hadsonam ir AIDS, viņš kļuva par pirmo tik augsta līmeņa slavenību, kam diagnosticēts šis imūndeficīta sindroms. Šim paziņojumam bija dažādas sekas – vairāki Hadsona paziņas izlikās, ka nav viņu pazinuši, bet citi par viņu runāja izvairīgi. Tiesa, bija arī uzticami draugi, kas viņu nepameta līdz pat nāves dienai – piemēram, aktrises Dorisa Deja un Elizabete Teilore, kā arī aktieris Džordžs Neiders un sekretārs Marks Millers.

Grāmatā īpaši uzsvērts tas, ka Hadsona diagnoze izgaismoja problēmas arī valstiskā līmenī: piemēram, to, cik homofobisks un AIDS krīzi ignorējošs tolaik bija ASV prezidents Ronalds Reigans. Hadsona nāve mainīja ne tikai to, kā Amerika attiecās pret AIDS epidēmiju, bet tā kalpoja arī kā simbols, jo neviens nespēja iedomāties, ka tik veiksmīgs, harizmātisks, bagāts, vitāls un šķietami nesalaužams vīrietis, kāds bija Hadsons, varētu inficēties ar HIV.

“Rock wasn’t a real strong personality. He was a gentle giant.” – 153. lpp

“All of those years I worked with him I saw him as big, handsome and indestructible. – Doris Day” – 256. lpp

“…someone famous had to succumb to the disease to make the public aware of a condition that should have been acknowledged years before.” – 322. lpp

Jāatzīst, ka grāmatas noslēgumu bija nomācoši lasīt, jo tajā tika atklāts, cik ļoti necienīgs bija Hadsona kremācijas process. Aprakstītā aina vairāk atgādina atvadas no mājdzīvnieka, ne no visā pasaulē mīlēta aktiera.

“Rock’s body was placed in a large cardboard box bearing his name, and unceremoniously and shamelessly rolled into the oven.” – 260. lpp

Image

Foto: Dorisa Deja un Roks Hadsons

Grāmata nebeidzas ar Hadsona nāvi un kremēšanu, jo, pateicoties viņa AIDS diagnozei, aktieris joprojām netika likts mierā – Hadsona mīļākais Marks Kristians, kurš 1985. gadā par aktiera diagnozi uzzināja no televīzijas, sāka tiesāties ar Hadsona mantiniekiem. Viņš vēlējās piedzīt milzīgu kompensāciju par to, ka Hadsons apzināti esot pakļāvis viņu riskam inficēties ar HIV vīrusu. Grāmatā tiesas process aprakstīts plaši, kā arī stāstījumā iekļauti abu pušu argumenti un netīrie paņēmieni, tāpēc katrs lasītājs pats subjektīvi var izlemt to, kura pusē viņš vēlas nostāties.

Brets šajā grāmatā, manuprāt, ļoti objektīvi un cieņpilni iemūžinājis Hadsona dzīves esenci, neslēpjot viņa cilvēcīgās vājības, bet vienlaicīgi pieminot arī to, ka līdz pat pašām savas dzīves beigām leģendārais aktieris neaizmirsa, no kurienes nācis, un nekļuva augstprātīgs pret mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

“I think he never forgot how hard it was for him the first time, and he wanted everybody to enjoy working as much as he did.” – 233. lpp

Ja gribat izlasīt tikai vienu grāmatu par Roku Hadsonu, tad šī būs īstā. Breta veikums ir vēstures liecība gan par AIDS krīzi astoņdesmitajos gados, gan par Holivudas aizkulisēm un zvaigžņu dzimšanu/radīšanu, gan par pašu Roku Hadsonu, kurš vairumam atmiņās vienmēr paliks kā liels, maigs milzis.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Kur visizdevīgāk iegādāties grāmatas internetā?

ImageJa arī jūs grāmatas pērkat vismaz divtik vairāk nekā spējat izlasīt, tad pieļauju, ka ne tikai man aktuāls ir jautājums: “Kur iegādāties grāmatas tā, lai maciņā pēc tam nesvilpotu vējš?” Esmu pieredzējis grāmatu pircējs, tāpēc laika gaitā esmu atradis vairākas vietas, kur iegādāties meklētās grāmatas, iztērējot mazāk nekā citviet. Ar labām lietām un grāmatu pirkšanas vietām ir jādalās, tāpēc šoreiz pastāstīšu jums par veselām četrām, kurās pats regulāri iepērkos.

SIA “Virja LK” interneta veikals: Pateicoties diskusijām mikroblogošanas vietnē Twitter, uzzināju, ka eksistē interneta veikals virja.lv, kurā jaunas grāmatas maksā ievērojami lētāk nekā pie to izdevējiem. Piemēram, izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotā Roberta Galbraita grāmata “Baltā nāve” Zvaigznes grāmatnīcās maksā 17,98€, bet pie Virjas to iespējams iegādāties par 13,83€. Ietaupījums: 4,15€. Turklāt, iegādājoties grāmatas vismaz 20,00€ vērtībā, tiek nodrošināta bezmaksas piegāde.

Better World Books: Ja meklējat jaunas un lietotas grāmatas angļu valodā, tad betterworldbooks.com interneta veikals būs īstā vieta, kur tās iegādāties. Milzīgs šī interneta veikala pluss ir ne tikai zemās cenas, bet arī tas, ka šeit var atrast retas grāmatas, kuras izdotas ļoti sen un citviet vairs nav pieejamas. Grāmatu piegāde uz Latviju tiek nodrošināta bez maksas, turklāt tā ir diezgan ātra – visus savus pasūtījumus esmu saņēmis vidēji divu nedēļu laikā. Noteikti jāpiemin arī tas, ka Better World Books ne tikai pārdod grāmatas, bet arī ziedo grāmatas un daļu savas peļņas lasītprasmes programmām visā pasaulē.

Facebook grupa “Atdod, maini, pārdod un pērc GRĀMATAS.”: Ar vairāk nekā 22 tūkstošiem biedru šī ir Latvijā lielākā grāmatu pirkšanas un pārdošanas grupa Facebook platformā. Šī ir vieta, kur patiešām var izbaudīt sociālo tīklu spēku, jo vēl nesen dzirdēju, ka Čārlza Bukovska grāmatu “Sievietes” esot neiespējami iegādāties, bet man atlika tikai šajā grupā publicēt sludinājumu par to, ka meklēju šo grāmatu, un jau tās pašas dienas vakarā bija pieteikušies divi cilvēki, kas piedāvāja man to pārdot. Šajā grupā var iegādāties retas un lietotas grāmatas par zemām cenām, kā arī var pārdot vai atdot sev nevajadzīgās grāmatas. Šī grupa patiešām ir īsta zelta ādere.

myBook.lv platforma grāmatu draugiem: Ja meklējat alternatīvu iBook.lv, tad myBook.lv būs īstā vieta, kur pirkt un pārdot jaunas, lietotas un retas grāmatas galvenokārt latviešu valodā. Šī vietne darbojas pēc tāda paša principa kā iBook – tā palīdz grāmatu pircējam atrast grāmatu pārdevēju, kura īpašumā ir meklētā grāmata. Cenu diapazons ir plašs, jo cenas nosaka pārdevēji, nevis myBook, tomēr lielākoties šajā vietnē atrodamas grāmatas par ļoti pieejamām cenām.

Ļoti ceru, ka jums noderēja kāds no maniem ieteikumiem, kā arī novēlu jums veiksmīgu iepirkšanos! Droši varat komentāros padalīties arī ar savām iecienītajām grāmatu pirkšanas vietām.

Spilgtākie citāti no Čārlza Bukovska grāmatas “Sievietes”

Image Kad sāku lasīt Čārlza Bukovska romānu “Sievietes”, biju noskaņojies, ka man tas patiks, jo a)Bukovskis ir klasiķis, kuru apjūsmo daudzi, b)man patīk nedaudz provokatīva un nepieradināta proza, c)iepriekš biju lasījis patiešām lieliskus citātus no citiem viņa darbiem. Tomēr “Sievietes” sagādāja man smagu vilšanos, jo šī darba galvenais varonis Henrijs Činaskis manī radīja antipātijas, kā arī citu romāna varoņu likteņi man īsti nerūpēja, turklāt visa šī darba garumā nenotiek tikpat kā nekāda varoņu izaugsme. Diemžēl šaubos, ka Bukovska darbu lasīšanai došu otru iespēju, jo jūtu, ka man ar viņa daiļradi vienkārši nav pa ceļam. 

Vienīgais, par ko Bukovski varu uzslavēt, ir spēcīgie citāti, kuru dēļ izlēmu izveidot citātu izlasi blogā, lai “Sieviešu” lasīšana man nebūtu bijusi veltīga. 

“Pasaulē ir pārāk daudz aukstuma. Ja cilvēki par visu mierīgi izrunātos, būtu daudz labāk.” – 76. lpp

“Māsas jau brīdināja, ka, dzīvojot ar tik vecu perdeli kā tu, nekas labs nav gaidāms.” – 109. lpp

“Cilvēks vienkārši nogurst turēt mīlestību sevī un izlaiž laukā, jo vajag kādu vietu, kur tai iet. Tad parasti sākas nepatikšanas.” – 115. lpp

“Attiecību sākums vienmēr ir visvieglākais. Pēc tam sākas atklājumi, kas nekad nebeidzas.” – 118. lpp

“Nekad neko nevar zināt. Ir tādas dienas, kad labāk palikt gultā un paslēpties zem segas.” – 176. lpp

“Publiku nevajag novērtēt par zemu un nevajag arī tai laizīt pakaļu. Jāatrod zelta vidusceļš.” – 178. lpp

“Ja notiek kaut kas slikts, tu dzer, lai to aizmirstu; ja notiek kas labs, tu dzer, lai nosvinētu; un ja nenotiek nekas, tu dzer, lai kaut kas notiktu.” – 206. lpp

“Ir daudz dažādu nāvju, un, kaut arī mēs zinām par nāves esamību un gandrīz katru dienu par to domājam, ļoti grūti ir izturēt, kad negaidīti nomirst tuvs un mīlēts cilvēks.” – 206. lpp

“Cilvēki vēstulēs parasti ir daudz labāki nekā īstenībā. Tieši tāpat kā dzejnieki dzejā.” – 224. lpp

“Tā ar cilvēkiem ir. Jo ilgāk viņus pazīst, jo vairāk dīvainību viņos parādās. Dažreiz dīvainības ir uzjautrinošas – sākumā.” – 232. lpp

“Dzīvojot vienā vietā, cilvēks sāk ticēt, ka visur ir tāpat kā viņa kaktā.” – 239. lpp

“Smags darbs ir kaut vai tikai nodzīvot līdz nāvei.” – 246. lpp

“Galu galā visiem viss ir viena vienīga sagadīšanās.” – 256. lpp

“Ja miesa nedabū paēst, arī gars ir izsalcis.” – 288. lpp

“Jo vairāk upju šķērsots, jo vairāk tu zini par upēm – protams, ja esi izturējis krāces un slidenos akmeņus. Dažkārt gadās sāpīgi apdauzīties.” – 293. lpp

“Labs rakstnieks zina, kad nerakstīt. Klabināt mašīnu jau prot katrs.” – 299. lpp

“Cilvēki bez morāles bieži uzskata sevi par brīvākiem, bet parasti viņiem trūkst spējas just vai mīlēt.” – 300. lpp

“–Tu uzvedies kā kinozvaigzne. Vai tavas sievietes vienmēr ir bijušas divdesmit , trīsdesmit gadu jaunākas par tevi?

–Kad man vēl nebija trīsdesmit, tad tā nebija.” – 315. lpp

“Taču melot cilvēkam par viņa talantu tikai tāpēc, ka viņš sēž tev pretī, ir pagalam nepiedodami, jo tas ir mudinājums viņam neatlaidīgi turpināt, un tieši tādā veidā cilvēks bez īsta talanta var visnejēdzīgāk izniekot savu dzīvi.” – 329. lpp

“Cilvēku attiecībās ir vajadzīga uzticība, pat ja viņi nav precējušies.” – 346. lpp

“–Man laikam vajag drusku iedzert.

–Gandrīz visiem vajag, tikai daudzi to nezina.” – 347. lpp

Grāmatu izdevusi “Izdevniecība AGB”; no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Ienirstot tumši valdzinošajā eiforijā

ImageMikroblogošanas vietnē Twitter pēdējo nedēļu laikā tik aktīvi un bieži jūsmoju par Sema Levinsona radīto jauniešu seriālu Euphoria, ka sapratu – drīz saviem sekotājiem apnikšu, kā arī apjautu, ka ar 280 rakstu zīmēm ir par maz, lai izliktu ārā visu, kas man sakāms par šo HBO seriālu. Tieši tāpēc atsauksme blogā ir tikai un vienīgi loģisks solis. 

Seriāla pirmā sērija pie skatītājiem nonāca 2019. gada 16. jūnijā un tā pārsteidza ar nefiltrētu un seksuāli uzlādētu saturu, kura dēļ noteikti atkārās ne viens vien žoklis, bet tikumīgākie skatītāji droši vien riebumā novērsās vai drudžaini taustījās pēc validola. Diemžēl tikumības sargus man jāapbēdina, jo visu astoņu sēriju garumā tiek runāts gan par seksu, gan par narkotikām, kā arī netrūkst ļoti grafisku ainu – piemēram, vēmekļos guļoša narkomāne, kailas krūtis, dzimumlocekļi un to bildes varoņu telefonos utt. Tomēr Levinsons šīs ainas seriālā nav iekļāvis tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu, bet gan lai padarītu savu darbu maksimāli īstu un pietuvinātu realitātei, jo jauniešu dzīve taču nesastāv tikai no mācībām, vienradžiem un pastaigām ziedu pļavās. Nefiltrētās ainas seriālā iederas tik ļoti dabiski, ka jau pēc dažām sērijām skatītāji tām vairs nepievērš īpašu uzmanību, jo tās organiski saplūst ar stāstījumu, paspilgtinot ticamības momentu.

Image

Foto: Euphoria meitenes Helovīna epizodes tērpos.

Katras sērijas (izņemot sezonas noslēguma sēriju) epicentrā ir kāds jaunietis: Rū (Zendaya), kura cieš no depresijas un smagas narkotiku atkarības, kas viņu reiz jau gandrīz ievedusi kapā; Neits (Jacob Elordi), kurš ir vardarbīgs manipulators un zelta puisēns no ietekmīgas ģimenes, kuras galva dzīvo dubultu dzīvi; Keta (Barbie Ferreira), kura pārvar savus kompleksus par svaru, apzinās savas seksualitātes spēku un sāk strādāt seksa video čatā; Džūlza (Hunter Schafer) – transseksuāla meitene, kura labprātīgi piekrīt destruktīvām īstermiņa attiecībām ar internetā iepazītiem vīriešiem, kā arī pamanās savaldzināt trauslo un atkarību mākto Rū; Medija (Alexa Demie), kura ir skaista, seksapīla un pašpārliecināta, bet nespēj izbeigt fiziski vardarbīgās attiecības ar Neitu; Kriss (Algee Smith), kurš cenšas piepildīt sava tēva sapni par veiksmīga amerikāņu futbolista karjeru, bet nespēj gūt vērā ņemamus panākumus ne futbola laukumā, ne attiecībās ar draudzeni Kesiju; Kesija (Sydney Sweeney), kura skolā izpelnījusies vieglas uzvedības meitenes slavu, bet patiesībā ir ļoti trausla un salauzta dvēsele, kas meklē cilvēcisku siltumu un mīlestību visās nepareizajās vietās. Neviens no Euphoria varoņiem nav tikai melns vai balts, kā arī sākotnējais iespaids par kādu no personāžiem var izrādīties maldīgs, jo Levinsons tēlus radījis pietiekami daudz-dimensionālus, lai skatītājiem netrūktu pārsteigumu un sirdī iezagtos žēlums pret kādu, kurš sākotnēji šķitis ļaunais, vai dzimtu dusmas pret kādu, kurš šķitis pozitīvais tēls.

Image

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla galveno aktieru buķeti sastāda lielākoties mazpazīstami aktieri, bet tajā netrūkst arī daži plaši zināmi vārdi – seriāla “Grejas anatomija” zvaigzne Ēriks Deins, dziedātāja un Disneja kanāla zvaigzne Zendaja, kura, pateicoties Rū lomai seriālā, veiksmīgi atbrīvojusies no naivās Disneja aktrises tēla, kā arī strauji uzlecošā zvaigzne Sidnija Svīnija, kura filmējusies tādos seriālos kā “Kalpones stāsts” un “Asi priekšmeti”, kā arī Kventina Tarantīno jaunākajā filmā “Reiz Holivudā”. Tomēr divas atpazīstamākās personas šajā projektā strādā otrpus kamerai: reperis Dreiks ir seriāla izpildproducents, bet R&B un hiphopa izpildītājs Labrinth ir seriāla mūzikas autors. (Manuprāt, ar Euphoria skaņu celiņu Labrinth ir pierādījis, ka ir absolūts ģēnijs, jo viņa radītā mūzika daudzām seriāla ainām piešķīrusi papildus dziļumu, emociju lādiņu un pamatīgu spēku.) Tomēr lielās zvaigznes seriālā nebūt neaizēno mazpazīstamos aktierus, jo viņu veikums ir vienkārši fenomenāls – piemēram, grūti noticēt, ka Hanterai Šeiferei Džūlzas loma ir pirmais nopietnais aktrises darbs, bet Ketas atveidotājai Bārbijai Fererai kontā ir vien dažas mazas lomiņas. Par šo aktrišu veikumu biju absolūti sajūsmā, jo Šeifere transseksualitāti parādīja ļoti ikdienišķā gaismā, bet Ferera savai varonei Ketai piešķīra ikonisku pašpārliecinātību un neļāva viņai kļūt par klišejisko “resno meiteni”, kuras izmērs ir visa viņas būtība. Euphoria kastinga direktors viennozīmīgi ir paveicis nevainojamu darbu.

Es sev nepiedotu, ja neveltītu kādu vārdu kinematogrāfijai, kā arī Euphoria tērpu un grima māksliniekiem, jo šis seriāls ir absolūta eiforija acīm – vizuāli tik skaisti veidoti seriāli ir milzīgs retums, turklāt šis nav tas gadījums, kad forma nomāc saturu, jo Levinsona veikumā šie abi elementi ir vienlīdz spēcīgi. Runājot par seriāla varoņu grimu un apģērbu, jāsaka, ka šiem jaunajiem cilvēkiem ir potenciāls kļūt par modes noteicējiem, jo ir redzams, ka pie vizuālajiem tēliem ir rūpīgi piedomāts, lai tos radītu unikālus. (Intervijās vairāki seriāla aktieri atklāja, ka veidojuši moodboards jeb tādas kā bilžu un informācijas kolāžas ar savam varonim atbilstošām lietām, lai labāk izprastu savu atveidojamo personāžu un viņa stilu.)

Image

Foto: Kadrs no seriāla.

Noteikti jāpiemin tas, ka seriāls nav Levinsona oriģināldarbs, jo viņš iedvesmojies no tāda paša nosaukuma Izraēlas jauniešu seriāla, kurš tika demonstrēts no 2012. gada 30. novembra līdz 2013. gada 1. februārim. Ir skaidrs, ka amerikāņu versijai pavisam noteikti būs ilgāks mūžs nekā oriģinālam, jo 2019. gada jūlijā, kad Euphoria pirmā sezona vēl nebija noslēgusies, tika paziņots, ka seriālam būs arī otrā sezona, kas, manuprāt, ir ļoti loģisks solis, jo pirmā sezona tikai uzkurināja intrigu un radīja tik pamatīgu mazuma pēcgaršu, ka esmu gatavs arī trešajai un ceturtajai sezonai. Ar to kripatiņu informācijas, kuru skatītāji ieguva pirmajā sezonā, absolūti nepietiek, lai pienācīgi izstāstītu tik ļoti komplicētu varoņu stāstus, kādi redzami seriālā Euphoria, turklāt galvenās intrigas pēc pirmās sezonas tā arī palika neatrisinātas. Pirmā sezona ir tikai aisberga redzamā daļa!

“Euphoria ir par mīlestību. Tas ir par tapšanu pamanītam, sadzirdētam un atzītam. Tas ir par to, ka pasaulē ir cilvēki, kas var izmainīt tavu dzīvi, ja vien tu turēsi savu sirdi atvērtu.” – Sems Levinsons

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Ja vien seriālu pasaulē nenotiks kādi neparedzēti pārsteigumi, tad šis viennozīmīgi kļūs par manu mīļāko 2019. gada seriālu.) 

Īsumā par dažiem lieliskiem seriāliem

Blogā iepriekš par saviem favorītiem seriālu pasaulē rakstīju pirms gada un trīs mēnešiem, tāpēc, manuprāt, ir pienācis īstais laiks, lai īsumā pastāstītu jums par dažiem seriāliem, kuri šajā laika posmā laupījuši man miega stundas un likuši man aprīt sēriju pēc sērijas. Ja arī jums kāds no rakstā minētajiem seriāliem liks doties pie miera tikai rīta agrumā, tad nevainojiet mani! Vai arī vainojiet! Būšu priecīgs, ja kādam mani ieteikumi noderēs. 

ImageMārtijas Noksones veidotais kriminālseriāls Sharp Objects (2018), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Gilianas Flinnas romāns, viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem 2018. gada seriāliem. Tajā stāstīts par žurnālisti Kamillu (Eimija Adamsa), kura atgriežas savā dzimtajā pilsētā, lai veidotu reportāžas par tur notikušajām jaunu meiteņu slepkavībām, kā arī lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Gandrīz gadu pēc seriāla noskatīšanās, es joprojām periodiski mēdzu noskatīties seriāla treileri vai paklausos seriāla skaņu celiņu (īpaši grupas The Acid dziesmas), lai kaut tikai sajūtu līmenī atgrieztos tajā meistarīgi samezglotajā un tumši mistiskajā vidē, kuru uzbūrušas Noksone, Flinna un fenomenāli talantīgais aktrišu trio – Eimija Adamsa, Patrīcija Klārksone un Elīza Skanlena. Seriālu droši var skatīties tie, kuriem patika Flinnas grāmata “Neatrodamā” vai tās ekranizācija, kā arī tie, kuriem bail no daudz-sezonu seriāliem, jo Sharp Objects ir tikai viena sezona, ar kuru pilnībā pietiek, lai izstāstītu Kamillas stāstu un atstātu uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Un brīdinu – seriāls ir tik neparedzams, ka tas ar nieka trīs vārdiem spēj pagriezt visu kājām gaisā.

VĒRTĒJUMS: 9/10

ImageSavā 2018. gada lielajā kultūras favorītu rakstā jau minēju, ka Maika Flanigana veidotais seriāls The Haunting of Hill House (2018) ir mans mīļākais pagājušā gada seriāls. Veidojot seriālu, Flanigans iedvesmojies no Šērlijas Džeksones romāna “Spokošanās Kalna mājā”. Kāpēc lietoju vārdu “iedvesmojies”, nevis “ekranizācija”? Jo seriālam ar grāmatu patiesībā ir diezgan maz kā kopīga un vismaz es tos uzskatu par diviem pilnīgi atšķirīgiem stāstiem. Visu cieņu Džeksonei, bet man jāatzīst, ka Flanigana veikums ir galvastiesu pārāks, jo tajā samiksēti vairāki žanri (drāma, mistērija, trilleris, šausmu žanrs), kas The Haunting of Hill House padara tik ļoti īpašu un daudzdimensionālu. Šis seriāls nav tikai izklaide, ar kuru nedaudz pabaidīt sevi, bet tas ir kas daudz dziļāks un nopietnāks. The Haunting of Hill House ir gotisks un aizkustinošs stāsts par Kreinu ģimeni, kura pēc mātes traģiskās bojāejas Kalna mājā sašķeļas: katrs no ģimenes locekļiem ar šo traģēdiju cenšas samierināties savā individuālā veidā. Absolūti nebiju to gaidījis, bet šis kļuva par pirmo šausmu žanra darbu, kurš nedaudz salauza manu sirdi. (Tie, kuri seriālu jau redzējuši, zina, par kura varoņa likteni es runāju.) Labā ziņa seriāla faniem ir tāda, ka jau 2020. gadā pie skatītājiem nonāks seriāla otrā sezona, kuras nosaukums būs The Haunting of Bly Manor, bet tajā vairs nebūs stāstīts par Kreinu ģimeni, jo viņu stāsts jau tika izstāstīts pirmajā sezonā. Otrās sezonas pamatā būs rakstnieka Henrija Džeimsa novele The Turn of the Screw, kuru mierīgi varat paspēt izlasīt līdz seriāla nākamās sezonas sākumam, jo novele ir nieka 96 lapaspuses gara. No tā varam secināt, ka katra sezona tiks veltīta jaunam stāstam, kas ir laba ziņa tiem, kam nepatīk tērēt savu laiku seriāliem, kuru varoņu likteņstāsti ievelkas desmit sezonu garumā. Viss liecina, ka Flanigans ies līdzīgu ceļu kā Raiens Mērfijs ar seriālu “Amerikāņu šausmu stāsts”.

VĒRTĒJUMS: 10/10

ImageVai esat kādreiz domājuši par to, kāda izskatīsies tuva nākotne – piemēram, pēc 15 gadiem? Rasela T. Deivisa radītais britu seriāls Years and Years (2019) skatītājiem sniedz ieskatu tajā, kāda tā varētu izskatīties. Un aina nav visai spoža, jo Donalds Tramps atkārtoti tiek ievēlēts ASV prezidenta amatā, mirst Lielbritānijas karaliene Elizabete II, Ķīna rada mākslīgu salu ar militāro bāzi, Krievija pārņem Ukrainu un uzsāk geju vajāšanu, bet Lielbritānijā cīņu par premjera krēslu uzsāk populiste Vivjena Ruka, kuru seriālā atveido šarmantā Emma Tompsone. Years and Years ietilpst kategorijā “drāma ar zinātniskās fantastikas elementiem”, bet šis seriāls ar nieka sešām sērijām skatītājos spēj iedvest tādas šausmas, kādas nespēj radīt pat Hičkoka filmas, jo Deivisa ieskicētā nākotnes vīzija ir ar pirkstu galiem sasniedzama, ļoti reālistiska un absolūti stindzinoša. Deivisa veikums spilgti parāda to, ko valstij un pasaulei kopumā var nodarīt ignorance un populisma atbalstīšana. Par spīti vasaras tveicei, skatoties šo seriālu, man dažbrīd uzmetās zosāda, jo seriāls ne tikai biedēja, bet arī aizkustināja. Daudzi seriālu gardēži apgalvo, ka Years and Years noteikti patiks Black Mirror seriāla faniem, jo tematiski šie abi seriāli ir diezgan līdzīgi.

VĒRTĒJUMS: 9/10

ImageStāstot par Maikla Lannena veidoto seriālu Looking (2014-2015), uzreiz gribu brīdināt visus homofobus: ŠIS SERIĀLS NAV DOMĀTS JUMS UN JUMS TAS NEPATIKS! Seriāla galvenie varoņi ir trīs Sanfrancisko dzīvojoši geji, kuri savā dzīvē kaut ko meklē, bet joprojām nav to atraduši. Lannena veikums ir ļoti atklāts, provokatīvs un seksuāli uzlādēts, bet Looking epicentrā galvenokārt ir tēmas, kuras aktuālas jebkuras seksuālās orientācijas cilvēkam, kurš sasniedzis nopietnu vecumu, bet dzīvē joprojām jūtas pazaudējies un īsti neprot veidot veiksmīgas attiecības. Jāatzīst, ka sākumā seriāls man šķita garlaicīgs, bet, kad devu tam otro iespēju, tas ar katru nākamo sēriju kļuva arvien aizraujošāks. Viena no galvenajām šī seriāla panākumu atslēgām noteikti ir aktieru starpā valdošā savstarpējā ķīmija, kas skatītājiem liek noticēt varoņu draudzībai un visam seriālā notiekošajam, kā arī noteikti jāpiemin lieliskais humora un nopietnības balanss. Kritiķi šim seriālam veltījuši galvenokārt pozitīvas atsauksmes un nodēvējuši to par “Sekss un lielpilsēta” geju versiju, bet diemžēl HBO televīzijas kanāls seriāla uzņemšanu pārtrauca uzreiz pēc tā otrās sezonas, pamatojot savu lēmumu ar zemajiem reitingiem. HBO lēmumam sekoja interneta petīcija, kurā Looking fani lūdza seriāla filmēšanu turpināt. Abas puses nonāca pie kompromisa un seriāla trešās sezonas vietā skatītāji 2016. gadā saņēma filmu, kurā tika pabeigti seriāla galveno varoņu stāsti. Lai arī filma šķita nedaudz sasteigta, jo pusotrā stundā tika izstāstīti veselas seriāla sezonas notikumi, tomēr esmu priecīgs, ka Looking varoņu stāsti nepalika karājamies gaisā pēc seriāla otrās sezonas. Filma vismaz radīja pabeigtības sajūtu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Un kādus lieliskus seriālus jūs esat noskatījušies pēdējā gada laikā? Padalieties komentāros! 

Nedaudz par sadarbību ar grāmatu izdevniecībām

ImagePirms kāda laika @celoju.lasot Instagram kontā izvērtās diskusija par literatūras blogeriem Latvijā un viņu sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, tāpēc gribu nedaudz plašāk padalīties ar savām domām un pieredzi, kā arī pastāstīt par blogeru un izdevniecību sadarbības procesu. 

Rakstīt par literatūru gribēju jau kopš vidusskolas laikiem, bet nopietni blogošanai pievērsos 2011. gada sākumā, kad sāku sadarboties ar izdevniecību “Zvaigzne ABC” – tolaik sadarbību ar šo izdevniecību uzsāka daudzi literatūras mīļotāji, apmaiņā pret godīgām atsauksmēm saņemot grāmatas. (Vēlāk arī no citām izdevniecībām sekoja sadarbības piedāvājumi, kuriem labprāt piekritu.) Pirmos pāris gadus īsti nepratu veidot atsauksmes un centos katrā literārajā darbā izcelt tikai pozitīvo, tāpēc līdz pat 2013. gadam rakstītās atsauksmes sanāca pārlieku glaimojošas un jums tās neieteiktu uztvert kā kaut nedaudz nopietnu kritiku. Pāris gadus rakstīju tikai par jaunāko tulkoto un pašmāju literatūru, jo raksti par to bija vislasītākie, bet, domājot par bloga statistiku un to, cik daudz grāmatu jāizlasa un atsauksmju jāuzraksta, laika gaitā pats sev uzkrāvu nevajadzīgu slogu un sāku zaudēt lasītprieku. 2013. gada sākumā nolēmu uz laiku pārtraukt sadarbību ar visām grāmatu izdevniecībām, jo jutu, ka blogs ievirzījies man netīkamās sliedēs un pats esmu pazaudējies. Gadu veltīju “Poteriādes” grāmatu pārlasīšanai un senāk izdotu grāmatu lasīšanai, lai sniegtu sev atslodzi un laiku pārdomām par bloga nākotni. Tolaik sapratu, ka iesākto vēlos turpināt, bet nedaudz citādāk: nepadarot blogošanu par pienākumu; nelaupot sev prieku, ko sniedz grāmatu lasīšana; kā arī nomainot cukursaldo grāmatu atsauksmju stilu pret konstruktīvu kritiku.

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, varu īsumā pastāstīt, kā notiek blogeru sadarbība ar izdevniecībām:

  • Blogeris pats var izvēlēties, kādas grāmatas lasīs, un grāmatu izvēle parasti tiek veikta rūpīgi, jo neviens negrib veltīt laiku grāmatai, kura viņam jau pašā sākumā nešķiet saistoša. (Izņemot tos gadījumus, kad grāmata ir tik draņķīga, ka gribas to izlasīt kaut vai tikai tāpēc, lai no sirds izsmietos.)
  • Grāmatu izdevniecības blogeriem nemaksā. Apmaiņā pret godīgu atsauksmi blogeris saņem grāmatu, kas sniedz iespēju izvairīties no garām rindām bibliotēkā, bet materiālā ziņā to nevarētu uzskatīt par lielu ieguvumu. Varu pačukstēt, ka vairumam literatūras blogeru mājās ir grāmatu kalni, kurus daudzi (arī es) labprāt samazina, grāmatas atdodot draugiem, dāvinot bibliotēkām vai pārdodot tās internetā par simbolisku samaksu.
  • Grāmatu izdevniecības neizvirza nosacījumu, ka atsauksmēm jābūt pozitīvām. Protams, izdevniecības noteikti cer uz pozitīvām atsauksmēm, bet nereti sadarbība izrādās abpusēji neizdevīga, jo blogeris izniekojis laiku, lasot grāmatu, kura likusi viņam smagi vilties, bet izdevniecība pretī saņēmusi negatīvu atsauksmi par grāmatu.

Tas, ka kāda izdevniecība sadarbojas ar blogeriem, nenozīmē, ka tā ir pasargāta no kritikas – ja sekojat blogeru aktivitātēm sociālajos tīklos, tad droši vien esat pamanījuši, cik nesaudzīgi ir blogeru viedokļi par ne pārāk veiksmīgiem grāmatu dizaina risinājumiem, nekvalitatīviem tulkojumiem, paviršu redaktoru darbu, pašmāju erotiskās literatūras bestselleriem, banāliem dzejas krājumiem utt. Literatūras blogeri Latvijā ne tuvu nav influenceri, kuriem ar pozitīvām atsauksmēm un slavinošiem viedokļiem ir jāatpelna sadarbības partneru dāvanas. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad, pateicoties publikācijām blogā un sociālajos tīklos, uz mani apvainojas gan grāmatas autors, gan kāds no izdevniecības darbiniekiem, tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti, jo parasti pašmāju autori un grāmatu izdevēji ar kritiku prot sadzīvot un neuztver to personīgi.

Kad 2014. gadā atsāku sadarbību ar grāmatu izdevniecībām, biju nolēmis, ka atsauksmēs būšu daudz kritiskāks, kā arī vairāk izdabāšu savām vēlmēm, nevis domāšu par to, kuru grāmatu atsauksmes visvairāk vēlētos redzēt bloga lasītāji. Jā, tas bija egoistisks lēmums, bet ir ārkārtīgi svarīgi savu hobiju nepadarīt par pienākumu, jo tad tas laika gaitā vairs nesniegs prieku. Ar septiņām grāmatu izdevniecībām sadarbojos joprojām, tomēr jāatzīst, ka šo sadarbību sniegtās iespējas vairs neizmantoju tik aktīvi kā agrāk, jo lasīšanai veltu mazāk laika un lielākoties lasu grāmatas angļu valodā, kā arī aktīvi klausos audiogrāmatas. Piemēram, pagājušā gadā blogā rakstīju tikai par 6 grāmatām, kuras tika saņemtas no grāmatu izdevniecībām. (Zem grāmatu atsauksmēm, kuras tapušas sadarbības ietvaros, parasti ir teksts: “Grāmata saņemta no …”. Citi blogeri arī lieto šādu vai līdzīgu tekstu atsauksmju beigās.)

Manuprāt, vērtīgākais, ko grāmatu blogeris iegūst no sadarbības ar grāmatu izdevniecībām, ir netaustāmas lietas – iespēju satikt grāmatu autorus un izlasīt grāmatas, pirms tās nonākušas grāmatnīcu plauktos; ielūgumus uz dažādiem literatūras un grāmatu blogeru pasākumiem; ekskluzīvu ieskatu gaidāmajos literatūras jaunumos un iespēju ieteikt grāmatas tulkošanai; padziļinātu izpratni par grāmatu izdevniecību darbību un iespēju ielūkoties grāmatu izdošanas aizkulisēs; jaunus kontaktus un arī draugus, kā arī daudz ko citu.

Protams, šis ir tikai mans personīgais viedoklis, tāpēc varu runāt tikai savā vārdā un, iespējams, citi literatūras blogeri man nepiekritīs par kādu vai vairākiem rakstā minētajiem punktiem, jo viņu pieredze bijusi atšķirīga no manējās.