cope | Gatisvil's blog

Upju anatomija: Bruzile

2024/06/18 gatisvil Leave a comment

Garums: 27 km
Kritums: 25 m
Baseins: 68.9 km2

Ir pagājuši vairāki gadi, kopš domās esmu nomērķējis apciemot savas apkaimes upītes. Vienmēr klasiskās atrunas – nav laika, ārā pārāk karsts, ārā pārāk auksts, tagad negribu, tagad nevaru, tagad nedrīkstu, utt.

Nu maisam gals vaļā – beidzot saņēmos vienam no slinkākajiem copes pārgājiena variantiem – autoceļa P105 malā esošu Bruzili. Upe jau ilgāku laiku tāda, kā mistērija pa manām domām klejo – it kā strauja, akmeņaina, bet tajā pašā laikā meliorēts grāvis, kurš noslēdzas stāvošā dīķī. Noslēpumaina, taču zināma.

16.06.2024 pienāca tā liktenīgā diena. Kā parasti – nevarēju izvēlēties starp “es nevaru” un “es negribu”, taču, kaut kas noklikšķēja savādāk. Rīta pusē saģērbos (aizmāršības dēļ izvēle par labu t-kreklam), kāpu mašīnā un devos uz upi.

Pirmais skats priecēja – maza straumīte ar tumšu, purvu asaru ūdeņiem. Akmeņi. Daudz. Arī koki. Un viens ragainais ar spēju kustību un brīkšķu brākšķu šķēršļu skrējienu. Bija arī Lejaskurzemei raksturīgais “mantojums” no četrdesmitajiem gadiem.

Iekāpjot upē saprotu, ka ūdens ir auksts – parādās cerība sastapties ar kādu cēlāku upes iedzīvotāju. Turpmākais, gan pierāda pretējo, vismaz šodien, konkrētajā posmā vēlmes paliek cerības līmenī.

Pastaiga vienkārša – upei salīdzinoši augsti krasti, stabila grunts, vēss ūdens. Vienīgais – daudz kritušie koki.

Par copi – salīdzinoši nekā – 3 mazi matrozīši (asari), katrs savā bedrē un nekas cits pat neatrādījās.

Par upes zivīm: vīķe, rauda, sapals, baltais sapals, asaris, platgalve un bārdainais akmeņgrauzis.

Categories: cope, daba, Upes, zivis Tags: asaris, Bruzile, Bārdainais akmeņgrauzis, cope, daba, makšķerēšana, Platgalve, rauda, upe, Vīķe, zivis

Pludiņmakšķerēšanas sacensības “Ciecere” Saldus novada svētku ietvaros

2019/06/04 gatisvil Leave a comment

2019. gada 1. jūnijā Saldus novada svētku ietvaros norisinājās pludiņmakšķerēšanas sacensības “Ciecere”. Par sacensību norises vietu tika izvēlēta Cieceres upe Saldus pilsētas teritorijā no Saules ielas tilta līdz Skrundas ielas tiltam. Uz sākuma šāvienu ieradās 25 sacensību dalībnieki.
Raksturojot vietu:

upe ir pārrakta – visticamāk tajā vairs nav pēkšņu reljefa izmaiņu – gultne vienmērīga, bet straujiem kritumiem, tās krasti nostiprināti ar gabioniem (tādi metāla rāmji – aizpildīti ar granīta akmeņiem);

ja Dzirnavnieku HES (HES lejpus sacensību norises vietai) vai Cieceres dzirnavu HES (HES pret straumi no sacensību norises vietas) slūžas ir aizvērtas, tad straume ir ļoti lēna līdz neesoša;

upes vidējais dziļums šajā posmā turās ap 1.9-2.1m, rets virsūdens aizaugums;

pēc teorijas šajā upes posmā vajadzētu būt sastopamiem asariem, raudām, vīķēm, pavīķēm, pličiem, breksīšiem, sapaliem, grunduļiem, līņiem, ruduļiem, sudrabkarūsām un līdakām (bet šīs zivis sacensībās netika vērtētas).

Raksturojot tās dienas apstākļus:

plkst. 5:00 rīts ar nelielu miglas piegaršu;

gaisa temperatūra no 10⁰C plkst. 5:00 nokritās uz 7⁰C plkst. 9:00;

bija gandrīz neesošs DR vējš (vēja ātrums turējās robežās no 1 līdz 4m/s);

tieši saules stari sāka spīdēt tikai ap 9:00;

sacensību periodā Dzirnavnieku HES atvēra slūžas – nepiefiksēju precīzu laiku, bet vienu brīdi pludiņš (kas bija noregulēts aptuveni 3cm no grunts) nogūlās guļus un nebija vairs pieceļams stāvus, bez dziļuma korekcijas.

Domas pirms sacensībām (pārsvarā gan 3 galvenās):

tā, kā šīs bija manas pirmās sacensības, tad sākumā bija jāsaprot, kādu stratēģiju piekopt – ķert tikai mazās zivtiņas vai lielās zivis, vai mēģināt kombinēt atkarībā no situācijas, pēc ilgām pārdomām izdomāju “spiest” uz lielajām, bet, lai galīgi nepaliktu kaunā bija jāspēj jebkurā laikā pārkārtoties uz mazajām;

tad jāizdomā, kādu aprīkojumu – kāts, spole, žilka, āķi, pludiņi utt. Tā, kā neesmu nekad piedalījies šādās sacensībās, tad bija jāiztiek ar to, kas ir (3.9m garš fīdera kāts, superviegla 1000 izmēra spole (tā, lai rokas nenogurst), 0.18 monofilā žilka (neesmu pīto piekritējs), 2+1g pludiņš (nu, baigais klucis, bet stāvošos ūdeņos sevi bija pierādījis). Līdz sacensībām likās, ka viss ir labi, bet bija nepieciešami pāris labojumi;

noslēdzošais jautājums – ēsmas un iebarojamie. Sagatavoju pāris veidu mīklas (no bērnības atceros, ka vīķītēm un raudām patika), sagādāju baltos un pinkas, kā arī sliekas. No iebarojamiem gribēju Dragon “Breksi”, bet bija tikai “Vimba” ar trīsuļodu kāpuriem. Kaut kā biju ieciklējies uz Dragon produkciju un samierinājos ar vimbu, lai gan to noķert sacensībās “maigi sakot” bija nereāli, rezervei paņēmu no krājumiem arī vienu speciāli breksim domātu maisījumu (ražotāju neatceros, bet zinu, ka pie dienvidu kaimiņiem maksāja 1.69 par kg).

Sacensību norise:

sākums ar reģistrāciju un sektora izlozi – man trāpījās 14… nodomāju, ka labi – man vieta nebūs starp sacensību seklajiem posmiem (uzreiz aiz Saules ielas tilta);

apskatot vietu, tīri vizuāli pieņēmu iebarot pretējo krastu (līkums, ūdensrozes – nodomāju, ka būs labi);

samaisīju iebarojamos, sagatavoju pikas, sagatavoju makšķeri un pacietīgi gaidīju starta šāvienu;

uzreiz pēc starta lidoja pirmās pikas un makšķere. Pats sākums bija aktīvs – copes bija, bet “baigais klucis” neļāva precīzi saprast, kas tad īsti lejā notiek – ļoti daudzi cilājieni bez zivs, kamēr apkārt vilka. Turklāt, diezgan, intensīvi…

parādījās iekšējā panika – sāku variēt ar ēsmas daudzumu, āķu izmēriem un dziļumiem – cik jauki, ka “Tava dzelzs pārliecība” tiek “sadragāta pirmajās 20 minūtēs”;

beidzot – pirmā vīķe (pirmais mērķis izpildīts, tagad tikai jāsaķer pietiekami, lai nepaliktu pēdējais un manas pirmās sacensības, varētu teikt, ka aizvadītas godam), iekšēji kļuvu mierīgāks – pārējiem cope bija rimusies, bija arī konkurenti ar tukšiem uzglabājamiem tīkliņiem;

ar lielākiem tukšajiem periodiem un maziem aktivitātes pārtraukumiem sanāca salasīt 11 vīķītes un 5 raudiņas (3.5h ļoti necils loms). Biju nospraudis mērķi, ka, ja nu gadījumā, neliksies, ka kaut kas nopietns ķerās, tad 8:30 “izkaru balto karogu” un dodos prom, taču kaut kas mani atturēja…

paveicās – tieši 9 minūtes pirms beigu šāviena pieteicās plicītis – varētu teikt, ka parādījās saules stariņš un veiksme turpinājās – 7 minūtes pirms sacensību beigām pieteicās breksēns, kas dubultoja manu loma svaru – veseli 350g. Pēc ģeometriskās progresijas nākošajam vajadzēja būt vismaz 2kg “koferim”, bet nekā…

Rezultāti:

4 stundās sanāca sagrabināt 660g (kas nav daudz, ja paskatās, ka uzvarētājam bija 2kg+), bet lauvas tiesu no kopējā loma veidoja jau pieminētais breksēns, kas, kā izrādījās bija arī sacensību lielākā zivs – rezultātā man milzīgs prieks par panākumu!

Pieļautās kļūdas/secinājumi:

pirms veikt iebarošanu būtu jāpārliecinās par dziļumiem un straumi izvēlētajā vietā – ar dziļumu sacensībās trāpīju, bet straume bija par lielu…

uz šādām sacensībām nevajadzētu ierasties ar “īsu zivju uzglabāšanas tīkliņu” – ļoti neērta zivju uzglabāšana un ievietošana tajā;

jāizvērtē iebarošanas lietderība – sacensību otrās vietas ieguvējs izvēlējās neiebarot zivis – redzot, ka bez iebarošanas tiek izcīnīta otrā vieta, secināms, ka viņa lēmums nebija nepareizs;

par mīklu – tā arī neizmēģināju;

sacensībās ir jānoziedo laiks, pludiņa nomainīšanai, ja ir aizdomas, ka tas nav piemērots sacensībām;

jāuztver sacensības mierīgāk, nav jāsteidzās – konkurenti tāpat visu laiku nevilks;

NEKAD NEDRĪKST PADOTIES – JĀIET LĪDZ GALAM!