Sarkana Biete

Pie šujmašīnas patreiz klāt netieku, bet tas man netraucē meklēt idejas un visādus citādus labumus internetā. Lūk, ko nu esmu atradusi šodien:

Kosmētikas maciņi no Hot Patterns
Šragiņš/bolero jaciņa no Hot Patterns
Soma no Hot Patterns 
Pludmales apmetnis no Hot Patterns 
Un vēl viens topiņš no Hot Patterns

UN TAS VISS PAR BRĪVU!!!

Šīs metodes oriģinālā ideja nāk no Creative Little Daisy . Es arī vakar iemēģināju, un man pat ļoti iepatikās. Lēti, savām vajadzībām (lasi, izmēram) piemērojama metode:

Rāmi lēnām velkam lenti pa adatas apakšu, vienlaicīgi ar pirkstu uzlokot maliņas. Nu kaut kā tā:

Nakamajā procesa etapā palīgā ņemam gludekli. Manā gadījumā talkā nāk Misters Filips:

Un tā turpinām līdz uzvarai. Lēnām velkam lenti cauri, ar roku nedaudz uzlokot maliņas, izgludinām izvilkto posmu, un velkam tālāk. Beigās pārlokām lenti uz pusēm un smuki nogludinām.

Vispār jau ar mani šitādas lietas notiek ļoti reti. Biju sev domās iedalījusi vismaz vienu pilnu nedēļu kleitas Feliz tapšanas procesam. Vakar vakarā mana lielā meita pēkšņi paziņoja, ka nākamajā dienā viņiem skolas formas vietā esot jāvelk kaut kas sarkans ar baltu, par godu Japānai. Vākšot līdzekļus cunami un zemestrīcē cietušajiem, un Feliz kleita būtu tieši kā radīta šim nolūkam. Nu kā tu atteiksi? Sēdēju līdz pusdiviem naktī šūdama, un pa starpai mierinādama manu mazo brēkuli, kura tieši pagājušo nakti izdomāja uzrīkot nelielu "trādirīdi".

Bildes gan nav nekādas izcilās, jo tapušas pussešos no rīta. Gan modele, gan pati bildētāja bija vēl dikti samiegojušās.

Ar "ķeskām" šeit domāju garas jostas, lentes, kuras pēc sašūšanas jāizver uz labo pusi. Mana pieeja ir šāda:



Sagatavoju šujamo lenti/jostu/banti (turpmāk tektsā saukta "josta")  + lentīti vismaz kādus 5cm garāku nekā josta. Lentīte var būt jebkura veida, tikai es neieteiktu izmantot organzas lenti, jo tā kūst gludinot. Šeit laikam jāsaka: pajautā man, kā es to zinu:)

Visa šī pasākuma princips ir aizvietot ar palīglenti drošības adatu vai kādu citu uzparikti, kas tiek izmantota, lai sašūto jostu izvilktu uz pareizo pusi. Tātad, ievieto lenti jostas vidū tā, lai palīglentītes gali nedaudz karātos pāri jostas malai.

Nopētīju volānu krāsu salikumu šorīt dienas gaismā, un atzinu par labu esam. Lielās meitas viedokli tā arī nesagaidīju šajā jautājumā. Vispār esmu sapratusi, ka ar 8-9 gadus vecām jaunkundzēm un viņu modes iegribām, ir kā ar bitēm. Nesen manis šūtu kleitu ir uzvilkusi labi ja reizi. Man gandrīz vai bēdīgi palika. Eh, cik jauks ir zīdaiņu un mazu bērnu periods, kad mazuli var ietērpt jebkurā pašas darinājumā, un pretim saņemt neviltotu smaidu.

Bet nu turpinu cīnīties ar Feliz kleitiņu. Šodien mani gandrīz piebeidza kleitas volāni. Vispār jau vainojama šujmašīna. Sāka slikti uzvesties, un meta cilpas auduma apakšā. Iztīrīju, ieeļļoju, nomainīju adatu un diegus. Vienalga turpināja niķoties. Apvainojos un sāku internetā lasīt par šujmašīnām. Varbūt laiks jaunai? Un ko iedomājies - pēc pāris minūtēm piesēdos pie sava Singerīša, un viss aizgāja kā pa diegu. Laikam sabijās, ka varētu pārvest mājās kādu citu:)

Kamēr es cīnījos ar šujmašīnu, cienītais man pagatavoja salātus. Mīļi:)

Svētdienas man ir dikti grūtas dienas, jo sestdienās gulēt tieku tikai tā ap kādiem vieniem naktī (darba specifika tāda), bet no rīta mazā jau ir augšā ap sešiem. Vēl klāt nāk pāris celšanās nakts vidū, un gala rezultātā esmu tāda nekāda visas dienas garumā. Vīrs arī palīdzēt nevar, jo šeit svētdiena ir normāla darbadiena. Parasti svētdienu kaut kā nomuļļāju, mazgājot veļu un vaktējot mazo. Nu tā - bez lieka entuziasma. Šodien gan, neskatoties uz nogurumu, piespiedu sevi piegriezt Feliz kleitiņu,
piemetu arī kādi tad varētu būt tie volāni uz apakškleitas daļas:
Vēl būs volānu krāsu salikums jāpapēta rīt no rīta dienas gaismā, jo elektriskā gaisma mēdz ar mūsu actiņām izstrādat jokus.

Un tagad pārdomas:
Kurš gudrinieks šajos platuma grādos ir izdomājis, ka flīzes, vēl pie tam baltā krāsā, ir ļoti labs grīdas segums dzīvojamā istabā. Es par to nepārtraukti pukojos vēl tad, kad mūsu sunene bija dzīva, un katra viņas spalva un ienestais zemes knipucītis uz šīs grīdas bija labi redzams. Tagad manai neapmierinātībai pievienojās pamatotas bailes par manas jaunākās meitas drošību, jo, kā jau normāls un aktīvs astoņus mēnešus vecs cilvēkbērns, viņa rāpo, stutējās, zaudē līdzsvaru un arī krīt... ar galvu pret flīžu grīdu:( Ko es tagad neatdotu par normālu koka grīdu. Vai pat parastu laminātu.Te būs jādomā kāds risinājums. Ar paklājiņu vien nepietiks.

Paskatījos savā Vecajā Blogā Wordpress mājvietā, un tur mans pēdējais ieraksts ir tapis pagājušā gada martā ap Sv.Patrika dienu. Un tad ir iestājies Lielais Klusums:) Pa šo laiku mūsu ģimenē ir kļuvis par vienu četrkājīti mazāk, un par vienu cilvēkbērniņu vairāk. Ir gan šūts, gan adīts, tikai nekādi apraksti par šo darbošanos nav tapuši. Tagad atkal sagribējies nedaudz paekshibicionēties šajā sakarā. Vairāk gan, lai pašai būtu stimuls savus iesāktos projektus pabeigt. Bet nu patīk jau man ar', ja kāds arī iemet aci un palasās par mana darbībām. Kaut nu tā laiciņa būtu vairāk. Nekādu izturētu ritmu savos ierakstos nevaru solīt, jo dzīvojot pēc formulas "divu meitu mamma+uz pusslodzi brīvdienu vakaros strādājoša sieviete", nekas no tā man nesanāks. Bet nu šad un tad kaut ko te iemetīšu.