Pabraukājos šodien (nu jau vakar). Pēc tam apskatījos, ka gandrīz viss bijis pa Stopiņu pagastu, tā ka var to saukt par Stopiņu pagasta apbraucienu. “Jāņa sētas” kartē ar fotoattēlu vietām izskatās tā:

No Teikas taisnākais būtu pa Biķernieku ielu, tak arī pēc remonta posms starp Mežciemu un Brekšiem ir visai bailīgs riteņbraukšanai, tāpēc laidu apkārt caur Ulbroku.
Poldeŗa ielā gar Mazo Juglu tagad erzacasfalts (“dubultā virsmas apstrāde”). Braukt kļuvis vieglāk, un autobraucēji var to izmantot rokādei starp Biķernieku ielu un Lubānas lielceļu, ja kādam no šiem ceļiem izejā uz Rīgas apvedceļu ir sastrēgums.
1. Apraudzīju technisko tiltiņu pāri Mazai Juglai starp Līčiem un Zalkšiem:

Esmu pāris reižu pārgājis. Ar riteni. Ietu vēl, ja vajadzētu. Šoreiz nevajadzēja.
Upesleju ceļš mudināja novērtēt, cik labs tagad, salīdzinot ar pārdesmit gadu senāk, kad bija palikšņu veidā.
Tālākā ceļojuma vieta — Avoti. Maz pazīstams 60. gadu dārziņu ciems pie Cekules, tik apvedceļa iekšienē. Tur biju pirmoreiz.
2. Avotu gājēju tilts pār Mazo Juglu:

Negaidīti nikna straume. Var redzēt, ka uzcelts uz nopietnāka tilta pamatiem — attēlā ticis vecais balsts ar ledlauzi. Jā, savulaik te bija galvenais ceļš uz Cekules municijas noliktavām. Otrā pasaules kaŗā sagrāva, pēc tam nopietnai satiksmei neatjaunoja, kādu laiku bija blakus brasls.
3. Turpat blakus latviešu un igauņu 1919. gada kaŗavīru kapi:

Ja brauc ar autobusu, tad vieglāka piekļūšana un stāvvieta Avotu pusē.
4. Sauriešos iegriezos apskatīt karjerezeru:

No Sauriešiem uz Rīgas pusi Granita iela netīkama riteņbraukšanai — mašīnas drāž gaŗām ļoti tuvu. Labi, ka drīz varēja nogriezties.
5. Oglīšu mājās pie Raugas ielas pārsteidza — gaismaskrusts:

6. Vēl lielāks pārsteigums turpat pusotra simta metru tālāk Raugas ielas dzelzceļa pārbrauktuvē — gadījos tieši brīdī, kad pa Ērgļu dzelzceļu kaut kas brauca:

Stopiņu pagastā notiek vērienīga veloceliņu ierīkošana, un izskatās, ka aiznākamgad braukt daudzkur būs daudz ērtāk. Bet pagaidām starp Ulbroku un Sauriešiem labāk mest līkumu caur Dzidriņām vai Pārpiķurgu nekā kratīties pa Institūta ielu.
7. Ziemeļu gatves galā, kur “Jāņa sētas” kartē viesu nams, tas nodedzis. Žēl skatīties:

8. Tad jau satumsa, un pie Krīvu ozola (jo tas pie Krīvu vecsaimniecības) vietā bija Aleksandra Čaka vārsmas “Mūžības skarto” dziedājumā par Teiku:
Un viņš redz, kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidājis un kāvies,
tagad mājas, miglains spožums rūtīs.

9. Turpat netālu vēl resnāks Saliņu ozols (jo pie Saliņu vecsaimniecības), kas savukārt atsauca atmiņā “Līvus”:
Es paklanos ozola priekšā un sveicinu viņu no tiem, no ozoliem jaundzimušajiem.
Un veidojas ozolu birzis, to apturēt nespēj neviens, to apturēt nespēs neviens.
Un miljoniem ozola zīļu simt gados šai zemei ir dots, šai zemei, kas izdīdzēt prot.
Mēs atdzimstam ozolu birzīs, ik rudeni dzimstam arvien, ik rudeni dzimsim arvien.

Laižot no Ulbrokas cūku fermas uz Gaŗo ielu, dienvidos zvēro un dūc Rīgas 2. siltumelektrocentrāle.
Un tad jau bija tik satumsis, ka nemaz vairs negribējās laisties no Betona ielas neapgaismotā Viršu ielā, bet labāk pa apgaismotām Rīgas ielām.
Kopā 55 km.