Trīs Trakas dienas

viss sākās ar tīkamu 5dienas dienvidu.
ar velo, pret skarbo vēju cīnīdāmās, devos pēc porolona un zeķbiksēm. he
dabūju. jēj. jēj tādēļ, ka necerēju visu iegūt tik īsā laikā.
jau pēc pusstundas mājās šņikāju, krāsoju, skraidīju, pakoju, meklēju....
neliela komunikācija par tālāko un devos ceļā.
[māra aiziet ieliet tēju un pagatavot siera karstmaizes.mm]
bez siera dzīvei nebūtu jēgas (;
tātad...kur paliku...ā. devos pie džūdas. tā vietā, lai pa durvīm mani ielaistu vienu, viņas miteklī iegāzās vesels bars. he. ak...tā sejas izteiksme...naaaais.
tā nu žāvēju savas spuras, dzēru tur to kkādu tanti, krāsoju zaļas bārdas utt
kad bij nolemts, ka nu ir LAIKS....lietus. nooooo. mana čirka uz galvas. stress...
taču ar pacietību un steigu tiku galā.
karnevālā ierados vēl kopskatā glītā. zaļā.. (;
jel jel. nudien jauki gāja.satiku cilvēkus jaukajos un burvīgos, robertus, vinsentus, elīzes, kā arī pāris paziņas, kuru skati joprojām met lepnības un uzpūtības ēnas. kas ta man. es cilvēkus mīlu (((;
tur arī kaupers, kurš ik pa brīdim uzmeta man aizdomu (apbrīnas??) pilnu skatu..
tērpi raibie, dejas netīrās un ne tik ļoti, mūzika jaukā, izvirtības...he. laikam jau ir tā vērts to nejauki lielo naudas ieeju maksāt, lai pabaudītu to visu..
miau
uz rīta pusi sekoja čili picas apmeklējums ar divām astēm. tjipa vīrieši. viens no manis pa galvu dabūja.
pāris stundas vēlāk (nu jau pavisam rīts) devos gulēt.
pārgurums.
no rīta trīcēja i rokas i kājas. trakums. neiesaku vājprāta pārgurumā iedzert enerģijas dzērienu...
ap 12iem jau no gultas vēlos - ugāle sauca.
izbraucām tik un tā 2h vēlāk nekā paredzēts. protams, ka manas vainas dēļ. es gan tā neuzskatu - dators vainīgs - pārāk lēni lādēja šoferim nododamās bildes. pfff
ne čiku ne grabu, vēl pulkstens nebij sitis 18, kad jau bijām ugālē (:
he. visu ceļu skaista silta saulīte. prieks kur Tu rodies. arī objektīvi ķēra skaistos horizonta un koku ēnu skatus.
ugālē savācām vēl pāris cērtamas meitenes, un ta jau - aidā - uz pasākumu.
it kā jāsākas bij 19os. he. kā ta...kurš pasākums reiz sācies laikā??
bet tas tikai bonuss - varēja tā jauki iemēģināt kameras, zibspuldzes. un tad jau viss notika...
nominācijas, balvas, bildes un video, triki un dejas....cilvēki uz goda bij savākušies. nudie.
bildes būs.
kartera apbalvošanās pasākums pa pirmo.
tad pienāca laiks doties uz guļu...jēl...prieks jau nudie, kur Tu rodies, ka man kā bildētājam nelika par gulēšanu maksāt (citiem lika, hi hi), bet nu..spilveni, no kuriem kuru katru brīdi varēja kāds tārps izlīst...segas - no kurām kukaiņi jau šķita rāpojam. gultas...ai. nau ko....pagulējām kkā nebūt.
ap 11iem jau devāmies tālāk. diemžēl tik, cik iepriekšējā diena bij karsta un saulaina, tik nākamā - lietaina un auksta.
vemtpilī izbaudījām lidojošās smiltis un ūdeni. vēl joprojām no manis un kameras birst...
atradām plakanajā sterilitātes nostūrī arī akmeņus un enkurus un velo tika vilkti laukā no bagāžnieka un likti kopā.
un tad vēl tomiņš - wiiiiii. prieks prieks.
vēlāk vēl tradicionālā diānas pica un laime pilnīga...
he
nudien.
tad jau mājupceļš...
žēl, ka ar to viss nebeidzās. jap - tieši tā - žēl.
jau pa vemtpili dzīvojoties tika izjusti aukstuma un karstuma viļņi, galvsāpe, nogurums neparasts un klepus baisais. it kā - kam gan negadās. bet ceļā uz rīgu jau bij kaput. kustības - lieka greznība, klepus - kā sarunas veids, besis - nudie.
tāda nu tiku izlaista rīgas otrā galā....ar foto somu, mantu somu un guļammaisu tāda vilkos cauri vecrīgai..vilkos...nu - tikpat kā rāpoju! autobusā knapi līdz sēdvietai tiku, un no pieturas līdz mājām jau mani veda tētis. njā...nākamās 48h ar 39.2C temperatūru un dusmām, ka ir cilvēki, kuriem svarīgāk ir nekratīties cauri visai rīgai, nevis cilvēku veselība un pašsajūta. diez, kur paliek iejūtība. grrr. šoferim - sabiedriskais fui.
-
nu jau pati varu piecelties sēdus un paiet. jēj.
pat siermaizes sataisīt. he (:
jauku arī Jums dienu.
((:

tanteee

no šodienas plkst. 17:06 esu kļuvusi dubult-tante.
man jāturpina Patrīcijas ievadīšana bungu mākslās un zaļticībā UN nu arī jāpalīdz uzaudzināt kārtīgs kedainis, matainis Andris (:
pagaidām gan andrim 4 kg. hm. būs bik jāpagaida, kamēr izaugs no 56 cm garuma, lai laiž iekš Depo (;

trūth

dzīve sastāv no kokiem, no maniakālās depresijas slimniekiem un vāverēm.

izraksts. organizatora dienasgrāmata

sākumā nekas nav labi. kad kļūst labāk, tad jau aizmirstas, cik nejauki bij agrāk. (garām aizvēdī meža zemeņu aromāts.) cilvēks ātri pierod, ka viss ir labi (līdz vienam brīdim). un tad apkārt atgriežas tas, kkas....nu – tas nejaukais. tā šķiet, ka tūlīt atkal viss sabruks. bet ne. tas turas vārā diegā, kas neplīst. tā, ka nervus saēd, bet nav līdz galam draņķīgi.

un tad nu cīnies ar vējdzirnavām vai bēdz prom. nu ja – un kur tad cilvēciskais paliek. cilvēciskais slēpjas sevis mocīšanā un citu pieciešanā, lai tos neaizvainotu? m? kkas neštim. lai būtu labi ar apkārtējiem, pirmkārt, labi jau jābūt pašam ar sevi. (dēm, jūtu, ka drīz mani regulāri nomāks zobus sāpe. nolūzušais zobs beidzot liek par sevi manīt.)

hah. gadās jau, ka runa par visu šito nav nemaz nav tik nopietna. nu re. par ko gan. ja Jums jādzīvo ar cilvēkiem, kas paši nav saskaņā ar to ko domā un saka, un paši ar savu pārliecību par kko, tas ir, pārliecība jau ir, bet neloģiska, tad viegli nau, nea..

un tā. pamazām. nervi zūd, B vitamīna trūkums organismā tiek pamanīts arvien vairāk.lai gan...nu jau tas šķiet pavasara tuvošanās...tad iztrūkst organizmā viss, kas ziemai iekrāts. bet mati un nagi vēl nekrīt nost ((;

bet ir jau arī labais. nav jau tikai melnais!

notiek. jā jā.

bet viss vienkāršākais – aizbēgt. noignorēt visu ap Tevi notiekošo. tā nau jauki. ir tač piedzīvots uz savas ādas. tas liek citiem ciest. bet, tā bēgšana jau tāpēc, ka no citiem ciešu es. hm. tas liek aizdomāties, ar ko gan aizskarti bijuši cilvēki, kuri bēguši, slēpušies un ignorējuši mani. bet pēc laika notiek atgriešanās. pagātne seko. tas tā teikt, lai neaizmirstas? hm. nudien nudien. visnotaļ neatrisināma štelle manā galvā.

jāaizbrauc kkur. uz andrejsalu? tūlīt? ar riteni (:

un kā gribas bildēt. zenit! mm..

hm. lai gan itkā smagi izteikta ir vēlme aizbēgt no visiem, taču kompāniju gribas šai „vienatnē-būšanai”. pff. tā jau ir nesaprašanās pašai ar sevi – ko īsti vēlos un ko ne.

prom. atpūtu. citādāku. laikam jāpiebāž sevi pilnu un tad kā lodei spindzot jājož prom no realitātes. sēne būs. ta jau. kaut uz dažām stundām. cerams, ka arī tam pietiks spēka. tas nau maz, šitā izmocīt savas smadzenes.

ziemas atskats. ne tik zaļš

viens mājiens un ziema jau garām. tikai pierādi man to. ha. sniega jau nau bijis. un arī pēc ziemas nesmaržo. pēc rudens un pavasara arī. bezgadalaiks?? diez.

būtu jauki kaut šķelt ar kāju kādu svaigi uzsnigušu sniega kārtu. blakus ziemeļu suns. skan cēli.

kāpnītes atspiestas plauktā pret grāmatām. nedaudz apgrauztas.

jau pāris dienas radies izsalkums pēc dzejas. o jā. ļoti. mīļa jau pierastā, bet svaigas vēsmas vēlme rast. artūrs punte. kkas neaprakstāms. tik vien, harizma kā no miljons svecēm staro. un vienkāršība, kas aptver fantastisko. kaut vēl reiz sarunu, klātbūtni, starojumu... tas jāuzņem, lai dzīvotu tālāk mierīgu sirdi. kādu laiku.

zinājāt, ka ir arī zaļi dzīvnieki? sākumā gan gribēju Ilo nopūst zaļu, taču tad atklājās, ka ir zeķubikšainais dzīvnieks. dabiskais zaļums šim gēnos. dabūju. nu ir arī zaļš. nosaucu par Ferdinandu Kērstiju Grīnu. parasti jau Grīnijs. hm. nu arī jauns un izmēros vairs ne tik pieticīgs mājoklis tam ticis. toties man - liels stikla radiatōrs.

p.s. Ilō tuvākajās dienās pamet manus mīlīgos apartamentus. dosies šņakstināt citur. un lēkāt. žēl. mīļš jau, bet mans ikdienas grafiks vēl neieplāno rūpes par kādu. ne-e. nemaz. pat laiks priekš sevis neatliek, kur nu vēl kādam mazam, iekrātiņotam. labāk, lai ir kāds, kas padarīs mazlopiņa dzīvi pilnvērtīgāku un jēdzīgāku (: un es jau ar došos ciemos!!
-

bet ir fevrālis. sasodītais 14. februāra mēnesis. tā diena ir trauma. nedrīkst pamest apartamentus. diena jāvada ar cielaviņu, balt-tēju, filmām, grāmatām un jauku kompāniju.

tēja.

mājiņā tēja. cuba libre. zaļā. ņamma. lai gan nau jau kā piena uguns. sekunžu mākslas darbs. bet tad sekos salmi, ta jau kkas pēc kakām...un mana garša būs ūber-attīstīta. ceri vien...ta redzēs. viss no goijas meistariem atkarīgs.

-

jel, un tie mediķi, tie mediķi...kas viņiem ir. vai čirkaini mati ir kā zīme, ka medicīna? un viss? punkts? galvenais, lai visiem tas nebeidzas vienādi. lai gan, kā ta lai es zinu, kas ir labāk.. lai tik neaizmirst savu hipokrāta zvērestu..jel, latvij-ārsti, lūgtum..

šodien atkal spēlēšu džamīti. prieks, kur Tu rodies. mans smukais labskanīgais. jauki. ar brāli ziemsvētkos troksni kopā taisījām. bij fun. šim ģitāre, man džambis, māsa vēl pie klavierēm piesēda un viņas vīrs - pie saksafona. noskaņa.

-

plānotājs kliedz, ka gads jau piebāzts. bet, ai, kā gribas mieru. tēju, uguns nomierinošo plīvošanu, sprakšķēšanu, kādu, kas klusi blakus palasa dzeju.. vai tas maz iespējams. jāpārstāj sapņot. šitā jau arī ar velo ripinoties pa pilsētu un sapņojot atvērtām acīm, sanāk ne tur iebraukt, uzbraukt, iekrist.. njā. roka un kāja vēl liek par sevi manīt, tas ir - just, bet manīt - varavīkšņkrāsas zilumi (;

diez kurā brīdī es atkal iegūšu miera stāvokli. palasot latviešu stāstus, tā vien šķiet, ka miera cilvēkiem nebūs nekad. kā tādā ritenī skriešana, ar dažnedažādām problēmām ik aiz soļa! dēm. un nesakiet, ka viss atkarīgs tikai no attieksmes. nau tā vienmēr, nau. ir jau arī ārējie apstākļi, kas kko maina, nosaka. piem., ja sāp. tad velns lai parauj, cik pozitīva attieksme – sāpe saēdīs pozitīvo. ((: ai, kā es mīlu optimismu !

ar-lab-nakt.

jārod spēks. darbs pēdējā laikā prasa daudz. un radošais, kas iekšā sēž, bet nau laika izkāpt, jo izkdiena nomāc.

džemperis ar zemtekstu.