Gatisvil's blog

Upes pase:

• Garums: 27 km
• Kritums: 25 m
• Baseins: 68.9 km2
  

Ir pagājuši vairāki gadi, kopš domās esmu nomērķējis apciemot savas apkaimes upītes. Vienmēr klasiskās atrunas – nav laika, ārā pārāk karsts, ārā pārāk auksts, tagad negribu, tagad nevaru, tagad nedrīkstu, utt.

Nu maisam gals vaļ­ā – beidzot saņēmos vienam no slinkākajiem copes pārgājiena variantiem – autoceļa P105 malā esošu Bruzili. Upe jau ilgāku laiku tāda, kā mistērija pa manām domām klejo – it kā strauja, akmeņaina, bet tajā pašā laikā meliorēts grāvis, kurš noslēdzas stāvošā dīķī. Noslēpumaina, taču zināma.

16.06.2024 pienāca tā liktenīgā diena. Kā parasti – nevarēju izvēlēties starp “es nevaru” un “es negribu”, taču, kaut kas noklikšķēja savādāk. Rīta pusē saģērbos (aizmāršības dēļ izvēle par labu t-kreklam), kāpu mašīnā un devos uz upi.

Pirmais skats priecēja – maza straumīte ar tumšu, purvu asaru ūdeņiem. Akmeņi. Daudz. Arī koki. Un viens ragainais ar spēju kustību un brīkšķu brākšķu šķēršļu skrējienu. Bija arī Lejaskurzemei raksturīgais “mantojums” no četrdesmitajiem gadiem.

Iekāpjot upē saprotu, ka ūdens ir auksts – parādās cerība sastapties ar kādu cēlāku upes iedzīvotāju. Turpmākais, gan pierāda pretējo, vismaz šodien, konkrētajā posmā vēlmes paliek cerības līmenī.

Pastaiga vienkārša – upei salīdzinoši augsti krasti, stabila grunts, vēss ūdens. Vienīgais – daudz kritušie koki.

Par copi – salīdzinoši nekā – 3 mazi matrozīši (asari), katrs savā bedrē un nekas cits pat neatrādījās.

Par upes zivīm: vīķe, rauda, sapals, baltais sapals, asaris, platgalve un bārdainais akmeņgrauzis.